Atskatoties kopumā uz manu karjeru, nākas secināt, ka es esmu izgājusi arī cauri profesionālajai krīzei manas kā personības veidošanās procesā.
Ar to es saskāros savos 18 gados ( profesionālās izvēles krīze), kad izvēloties profesiju ko studēt beigās izrādījos neapmierināta un profesionālā sagatavotība ko es saņēmu mani arī neapmierināja pilnībā. Mācoties izvēlētajā skolā es sapratu, ka profesija ko es apgūstu mani neapmierina kopumā, bet tajā pat laikā daži mācību priekšmeti man bija pat ļoti saistoši un es tos vēlējos mācīties padziļināti un veidot karjeru balstoties uz šīm zināšanām. Rezultātā šo krīzi es pārvarēju sekojoši: beidzu izglītības iestādi ar diplomu un profesiju – restorānu pakalpojumu speciālists, bet tā kā man saistoši bija ekonomikas, grāmatvedības un lietvedības priekšmeti es papildus izgāju kursus un ieguvu arī kvalifikāciju apliecinošu dokumentu sekretāres profesijā.
Esmu ļoti priecīga, ka savā karjerā nesastapos ar cita veida krīzi un mana apmierinātība ar darbu bija augstākajā līmenī. Uzskatu, ka veiksmīga karjera man dod iespēju īstenot savas spējas un intereses personīgajā, profesionālajā un sociālajā ziņā. Tā ir personīgās dzīves daļa, un tai es pievēršu pastāvīgu uzmanību.
Varu pilnībā piekrist I. Neimanes sacītajam, ka cilvēka darbībai jābūt strukturētai, jau no mazotnes, it sevišķi skolas laikā pamatskolas posmā skolēniem jau jāapzinās savu iespēju robežas un jādomā par karjeras izvēli. Tas nozīmē, ka jānosaka savas prioritātes gan izglītības, gan turpmākās profesijas ieguvē. Tā kā skolēns vēl tikai pilnveidojas, attīstās un kamēr mācās, izkopj savas prasmes un iemaņas, sāk apzināties savas intereses un vajadzības ir nepieciešams skolotāja ieguldījums, kā speciālistam, kas konsultēs un informēs skolēnus par nozīmi viņu nākotnē karjeras izvēlē.
…