Pasaulē jau vairākus gadsimtus karikatūra ir populārs subjektīvas vizuālās informācijas pasniegšanas līdzeklis. Artis Spīgelmans ir rakstījis, ka „karikatūras rezonanse un atbalss ir visfundamentālākais izziņas process... Tās ir īpaši iedarbīgas un to var saukt par pamata valodu”.1 Mūsdienās tā jau ir zinātnē apstiprināta teorija, ka vizuālie uzskates līdzekļi ļoti spēcīgi iedarbojas uz cilvēku, jo tā ir vieglāk uztverama nekā teksts.
Vārds karikatūra ir cēlies no itāļu vārda caricatura < caricare, kas nozīmē pārspīlēt. Tas ir tēlotājmākslas žanrs, kas vēršas pret kaut ko negatīvu un kam ir raksturīgs apzināti pārspīlēts, smieklīgs tā attēlojums.2
Darba „Karikatūra kā sociālo un politisko notikumu atspoguļotājs. 13. janvāra grautiņu piemērs” mērķis ir izpētīt karikatūras caur teorētisko un empīrisko bāzi, kā piemēru ņemot 13. janvāra grautiņu piemēru. Sākotnējā darba stadijā tika izvirzīti divi darba uzdevumi:
1.Apkopot karikatūras vēsturiskos un teorētiskos aspektus;
2.Izanalizēt karikatūras, kuras atspoguļo 13. janvāra grautiņus.
Šī darba tematika ir aktuāla ņemot vērā pasaulē valdošo saspīlēto ekonomisko situāciju, kas ietekmē gan politiku, gan sabiedrību. Tāpat diskusijas par karikatūru funkcionalitāti un nozīmi ir saglabājušas savu aktualitāti no laikiem, kad pasaulē izcēlās skandāls par dāņu karikatūrām, kurās tika atainots pravietis Muhameds.
Darbs ir veidots divās daļās – teorētiskajā / vēsturiskajā un empīriskajā. Darbā analizētas 12 karikatūras no diviem latviešu laikrakstiem („Latvijas Avīze” un „Dienas bizness”) un diviem krievu laikrakstiem („Čas”, „Telegraf”), kā arī interneta mājas lapas www.tribine.lv un www.delfi.lv . Lai veiktu darba empīrisko daļu tiks izmantotas kontentanalīzes metodes. …