Kāpu zonas teritoriālā apbūve: politikas analīze

Piekrastes aizsardzības problēmas īpaši saasinājās pēc padomju armijas aiziešanas, kad saglabātās piekrastes dabas bagātības tika atstātas bez jebkādas tiesiskas aizsardzības. Īpaši iekārojamas ir teritorijas, kas no 1940. – 1990.g. bija slēgtas, jo kalpoja tikai šīs armijas vajadzībām. 90. gadu sākumā Latvijas rietumu piekrastē visbiežākie pārkāpumi bija ar automašīnu izpostītas kāpas un nelikumīga būvniecība īpašās aizsardzības 300 m kāpu joslā. Lai gan kāpu apbūvi aizliedza tolaik vēl spēkā esošie PSRS un LPSR normatīvie akti, vietējās pašvaldības tos uzskatīja par spēku zaudējušiem (Matulis 2003).
Galvenie motīvi, kāpēc pēdējo gadu laikā šī diskusija ir pieņēmusi tik lielus apmērus, ir: 1) pieaugošais skaits izcirsto koku, 2) dabas aizsardzības aktīvistu vēlme saglabāt kāpu joslu kā dabas bagātību, kura, pēc citu valstu pieredzes ir zudusi un tās mikrovide, biotopi ir iznīcināti, 3) kā arī tas, ka bieži netiek sadalīts savā starpā īpašums pie jūras un lai radītu otram nepatikšanas (lai gan nekur atklāti šis fakts netiek minēts, es to izsecinu pēc vairākām publikācijām, kuras ir parādījušās presē pēdējā pusotra gada laikā, kad viens pēc otra tiek parādīti atklātībā daudzi projekti, kuri ir it kā panākti ar “kukuļu” došanas vai “blata” palīdzību), kā arī tas, ka bijušie zvejnieku ciemi tiek pārvērsti par bagāto iedzīvotāju vasaras atpūtas vietām, kur pieeja jūrai tiek norobežota ar augstiem žogiem.
Piekrastes aizsargjoslu likumu svarīgi ievērot, lai saglabātu lielo bioloģisko daudzveidību. No 198 biotopiem, kas atzīti par apdraudētiem Eiropā, 58 ir atrodami arī Latvijā. Pie tiem pieder, piemēram, jūrmalas pļavas, mežainas jūrmalas kāpas, neskarti augstie purvi, smilšakmens atsegumi un upju straujteces.…