5. Secinājumi.
Ekonomiskā integrācija jaunajām dalībvalstīm ir grūts process, jo pastāv liela atšķirība starp ekonomisko attīstību, piemēram, Vācijas ražošana ir salīdzināma ar 20 mazo dalībvalstu kopīgo ražošanu. Kohēzijas radīšanai tiek izmantots instruments – struktūrfondi. ES pastāv jauni izaicinājumu ekonomiskai attīstībai un attīstība ir atkarīga no lielo ES dalībvalstu ekonomiskās attīstības. Līdz ar to ES lielajām dalībvalstīm ir liela ietekme uz mazo dalībvalstu attīstību .
Igaunijas attīstības piemērs parāda, ka ārējo aktieru palīdzība ir sekmējusi attīstību.
Protams, svarīga ietekme ir bijusi ziemeļvalstīm, jo ārvalstu tiešās investīcijas straujāk veicina ekonomisko izaugsmi.
Igaunija jau neatkarības atjaunošanas sākumā piesaistīja trīsreiz vairāk ārvalstu investīciju uz vienu cilvēku nekā Latvija, turklāt tieši 1993. gadā , kad IKP abās valstīs piedzīvoja visdziļāko kritienu, igauņi strauji palielināja investīciju piesaisti – 5,28 reizes, Latvija 2,09 reizes.
Salīdzinot ar Latviju, tad virzību līdz 1995. gadam var raksturot kā līdzīgu, bet privatizācijas process mainīja situāciju. Igaunija saglāba daudz no savas rūpniecības, atrodot vietējos vai ārvalstu investorus vai pat pārprofilējot ražošanu.
Igaunijā vairāk lielo zemnieku, kuri ātrāk nonāca brīvās konkurences apstākļos ar minimālu valsts atbalstu.
Personiskā labuma gūšana bija krietni mazāka nekā, piemēram, Latvijā.
Valsts aparāta funkcijas sāka sakārtot jau 1995. gadā un tika iegūta caurskatāma sistēma, kur morāles līmenis ir augstāks. Pretēji Latvijai, kur uzņēmējdarbība ir saaugusi kopā ar politiku. Igaunijas pilsoņi apzinās par ko maskā nodokļus un nav jautājums maksāt vai nē. Nelegālo ekonomiku igauņi jau sāka apkarot deviņdesmito gadu sākumā.
Kā var secināt, Igaunijas ekonomiskie attīstības priekšnoteikumi ir meklējami sākot no 1990. gadu sākuma, kad bija nepieciešams ielikt stigrus pamatus tālākai attīstībai, tai skaitā grūtus lēmumus, bet savtīgās intereses izslēgt.
…
