Kanta ētikas pamatojums

Imanuels Kants par morālās filosofijas pamatmērķi uzskatīja racionāla ētikas pamatojuma atrašanu, kam viņš ir veltījis ‘’Tikumu metafizikas pamatojumu’’.
Kants nepieņēma pastāvošos ētikas pamatojumus, ko bija izvirzījuši citi filosofi, tai skaitā Hjūms un Loks, uzskatot par neadekvātiem - laimi un sevis mīlestību viņš atmeta kā atsevišķus un individuālus principus, kas turklāt nav viennozīmīgi definējami, un sniedza savu ētikas pamatojumu, kas ir labā griba. Labā griba ir vienīgais, ko Kants uzskata par patiesi labu bez nosacījumiem.
Turklāt pirmajā ‘’Tikumu metafizikas pamatojuma’’ sadaļā Kants pierāda, ka gadījumā, ja morāle nav tikai himērisks fantāzijas auglis, tad jāpastāv arī konkrētam tās pamatprincipam, uz kuru ir balstīti visi morālie vērtējumi - tādi, kurus jebkurš normāls, saprātīgs cilvēks pieņemtu kā patiesus. Otrajā sadaļā viņš šo pamatprincipu pierāda nevis kā no racionālās domāšanas, bet gan no labās gribas izrietošu, kas turpmāk ļauj pamatprincipu precizēt daudz detalizētākā veidā. Pirmās divas ‘’Tikumu metafizikas pamatojuma’’ sadaļas Kants uzskata par ''analītiskām'', kas nozīmē virzīšanos no labāk saredzamā uz pirmo principu. Trešajā sadaļā viņš nostiprina principu, izmantojot vienu no tā iepriekš izvirzītajiem formulējumiem – runa ir par kategorisko imperatīvu. Kants uzsver, ka šis pamatprincips ir cilvēkam saistošs vienīgi tad, ja viņa griba ir brīva, un ka no praktiska skatpunkta brīvība būtu uzskatāma par gribai piemītošu īpašību. …