Kanta cildenuma jēdziens avangarda mākslas kontekstā, lasot Ž.F.Liotāru

Cildenās jūtas, atšķirībā no skaistā pieredzējuma ir dinamiska pieredze: „Priekšstatot cildeno dabā „iztēlei pārmērīgais (līdz kuram tā tiek novesta vērojuma uztveršanā) ir it kā bezdibenis, kurā tā baidās pazaudēt pati sevi, taču prāta idejai par pārjuteklisko šādi iztēles centieni nepavisam nav pārmērīgi, bet gan ir likumsakarīgi, līdz ar to saistoši tādā pašā mērā, kādā juteklībai tie bija atbaidoši."1 Izjūtot cildeno, mēs sākotnēji izjūtam sāpes, pat bailes, kad iztēle nespēj priekšstatīt vērojuma objekta lielumu vai diženumu, taču drīz pēc tam, kā apgalvo Kants, šai norisei piešķir pretrunu, -izraisa izjūtu, ka mums piemīt tīrs patstāvīgs prāts jeb lielumu novērtēšanas spēja, kas pakļauj sev minēto bezgalību jeb nesamērojamību kā vienību, salīdzinot ar kuru viss dabā ir niecīgs. Tātad – mēs sevī atrodam "pārākumu pār dabu pat tās nesamērojamībā."2 Mūsu dvēsele sajūt savu cildeno sūtību salīdzinājumā ar dabu caur spēju spriest par sevi kā neatkarīgiem no tās. Šai norisei seko cildenā izjūta kā bauda, kā dzīvības spēku aiztures spēcīgāku pieplūdumu. Mūsu spēja izjust cildeno tādējādi ir kā tilts no iztēles uz prāta darbību, lai arī šī nav strīda samierināšana, jo spriedze paliek. Jo vairāk tāpēc, ka cildenais tiek traktēts kā dinamiska norise – nesamērojamība paliek un rezultējas cildenā izjūtā.
Liotārs izceļ tieši šo, dvēseles spēju konflikta un plaisas aspektu un izvērš to par centrālo, lai definētu cildeno kā avangarda un postmodernās kultūras pastarpinājumu.…