VIII.OFŠORI
Vismazāk izpētītais valsts izlaupīšanas mehānisms, un vienlaicīgi arī vismazāk aprakstītais, ir tā saucamo ārzonu firmu jeb ofšoru (off shore) darbība. Ārzonu firmas tiek reģistrētas brīvo nodokļu zonas valstīs, kas dod iespējas izvairīties no daudzu nidikļu maksāšanas valstīs, kurās tie darbojas. Otrkārt, valsts, kur tā darbojas, amatpersonām praktiski nav iespējams kontrolēt šo firmu darbību un uzzināt patiesos īpašniekus.
Interpola Ģenerālsekretariāta finansu izmeklēšanas grupas vadītājs Patriks Darsijs, 2000.gadā komentējot Interpola darba grupas kopējo secinājumu par netīrās naudas atmazgāšanu Latvijā, saka:Valstī ir moderna banku sistēma ar minimālu valsts kontroli, kas rada labvēlīgus apstākļus naudas atmazgāšanai. Lielāko ārvalstīs gūto līdzekļu avots ir Krievijas resursu kontrabanda un finansu mahinācijas. Pastāv arī vietējā netīrā nauda, un tās avoti ir klasiskie – narkotikas un ieroču kontrabanda, kā arī naftas, naftas produktu un pārtikas kontrabanda. Pašlaik Latvijas bankas sevišķi neinteresājas par klienta naudas izcelsmi, jo rīkojas pēc principa – naudai jānes naudu gan bankai, gan klientam. Interpola rīcībā ir informācija, ka šādas nostājas dēļ Latvijas banku darbinieki faktsiski kļūst par ārvalstīs izdarītu noziegumu līdzdalībniekiem.”
Interesanti, ko par šādiem secinājumiem saka Latvijas bankas presidents (tagad jau – eksprezidents) E.Repše. par pazaudētajiem miljoniem ārvalstu kredītu izsaimniekošanā viņš atļāvās teikt, ka tā jau esot “skolas nauda”. Vai arī šajā gadījumā vēl tikai skolas.
Rodas jautājums, kā drīkstēja pieļaut ārzonu darbību valsts uzņēmumos vai tādos uzņēmumos, kuros ir valsts kapitāldaļas. Kā ar valsts naudu var rīkoties kaut kādas ārzonas, kuras valsts nevar kontrolēt un nevar pat noskaidrot, kādas personas rīkojas ar valsts naudu.
Valsts izlaupīšana ar ārzonu palīdzību jau ir daudz iespaidīgākos apmēros, nekā valsts uzņēmumu privatizācijas procesā vai kredītu izsaimniekošanā. Šeit ir īstā zelta bedre valsts izzadzējiem. Un ofšoti ir ne tikai Latvijas kuģniecībā. Tie ir arī Liepājas ostā un citos uzņēmumos. Un runa nav par privātfirmām, bet par valsts uzņēmumiem, vai kuros ir valsts kapitāldaļas.
• Latvijas kuģniecība.
Latvijas kuģniecību (LK), kuras vērtība 90.gadu sākumā tika lēsta ap miljardu ASV dolāru, valdība šobrīd novērtējusi par nieka 100 miljoniem latu. Uzņēmuma pēdējo 10 gadu vēsturē var atrast faktus, kas liecina, ka notikušajā valsts uzņēmuma izlaupīšanā var vainot gan līdzšinējās Latvijas valdības, gan arī bijušo VDK darbinieku centienus atgūt naudu no kādreizējiem PSRS īpašumiem. 1991.gadā atjaunotā Latvijas valsts savā īpašumā pārņēma vienu no lielās PSRS kuģniecības sastāvdaļām – Latvijas PSR kuģniecību, kuras flotē, bija 100 moderni kuģi. To vidējais vecums bija 5-6 gadi, bet kopējā tirgus vērtība aptuveni miljards ASV dolāru.
Joprojām neatbildēti paliek divi jautājumi. Pirmkārt, kādēļ PSRS (vēlāk Krievija) neatkarīgajai Latvijai vieglprātīgi atdeva tik milzīgu vērtību? Otrkārt, ja jau šī vērtība bija atgūta, kādēļ mūsu valdība toreiz neizvēlējās pārdot vai profesionāli administrēt šo floti un tā gūt labumu ja valsts saviem spēkiem nespēja vadīt kuģniecību. Daļēja atbilde uz šiem jautājumiem rodama dokumentos.
1990.gadā PSRS Jūras flotes ministrijas VDK kuratori Londonā izveidoja ārzonas struktūru Latmar Holding, kura sāka nodarboties ar LK kapitālu pārvešanu uz dažādām ārzonām. Tika organizēta LK bilancē esošo kuģu reģistrēšana zem citu valstu karogiem, pēc tam vērtīgāko kuģu ieķīlāšana ārzemju bankās. Uz šo struktūru par LK līdzekļiem tika komandēti talantīgākie kadri – LK directors P.Avotiņš, bijušie LPSR kuģniecības pārvaldes darbinieki A.Lugovkins, I.Vikmanis u.c.
No ieķīlātajiem kuģiem iegūtie līdzekļi tika peivākti, bet bilancē tie parādījās neskaidros izmaksu posteņos, administratīvajos izdevumos un dažādos investīciju projektos. Pie šādiem projektiem pieskaitāmi skandalozais noguldījums Bankā “Baltija” 44 miljonu ASV dolāru apmērā, aizdevums Mūsa motors – 28 miljoni, Latvenergo 37,5 miljonu ASV dolāru parāds un tamlīdzīgi.
No LK ar Latmar Holding starpniecību transformētās naudas plūsmas nonāca ārzonu firmās, kur daļa no īpašniekiem bija pusizformētās VDK un tās sabiedroto pārstāvji. LK naudā pārvērstās bagātības faktiski atgriezās Krievijas pārstāvjiem.
Tādejādi faktiskā LK privatizācija, prihvatizējot galveno kuģniecības kapitālu – naudas plūsmas, bija aizsākusies jau 1992.gadā. Šis process notika profesionāli, taču krimināli pret Letvijas valsti – LK zaudējumi no 1992.līdz 1994.gadam sasniedza aptuveni 400 miljonus ASV dolāru.(..)
Jau 1994.gadā Valsts kontrole Kuģniecībā veica revīziju un par tās rezultātiem informēja gan valdību, gan Saeimu, gan toreizējo Valsts prezidentu. Minēsim Valsts kontroles secinājumus: “Pārbaudes laikā konstatēts, “Latvijas kuģniecības” vadfība, pārkāpjot LR likumu “Par valsts uzņēmumu”, patvaļīgi, bez augstāk stāvošu institūciju atļaujas un juridiska pamata, nemainot statūtus, pārveidojusi v/u par komplicētu holdinga tipa struktūru ar daudziem ārvalstu meitas uzņēmumiem un to apakšstruktūrām.…
