Pirmais kalendārs cilvēces vēsturē bija Mēness kalendārs. Tajā par pamata ciklu pieņemts Mēness fāzu nomaiņas laiks. Tā garums ir nepilns mēnesis, precīzāk, 29,5 dienas. Jau pats vārds 'mēnesis' rāda, cik cieši šis jēdziens ir saistīts ar Mēness kustību. Mēness kalendāru vēl tagad lieto vairākās islama valstīs. Šī kalendāra trūkums ir tāds, ka tas nesaistās ar gadalaikiem un zemkopības sezonām. Nākamais solis kalendāra attīstībā bija Mēness- Saules kalendāra ieviešana. Mēnešus skaitīja pēc Mēness fāzes, bet gadu pēc Saules. Laika skaitīšana pēc Mēness- Saules kalendāra bija diezgan sarežģīta. Lai saskaņotu Mēness un Saules gada garumus, kalendārā iekļāva papildus mēnešus un papildu dienas. Saules kalendārs acīmredzot izveidojās Senajā Ēģiptē, jo šīs valsts zemkopība bija cieši saistīta ar ikgadējiem Nīlas plūdiem, tātad ar gadalaikiem. Gada garums bija 365 dienas. Tā kā faktiskais gada garums ir nedaudz lielāks, aptuveni katrus četrus gadus radās vienu dienu liela nobīde. 46.g. p.m.ē. Senajā Romā pēc imperatora Jūlija Cēzara pavēles notika kalendāra reforma- katrā ceturtajā gadā( garajā gadā), skaitīja nevis 365, bet 366 dienas. Jūlija kalendārs bija liels solis uz priekšu kalendāra attīstībā, bet arī tas nebija pietiekami precīzs. Kalendāra gada garums tajā ir 365 dienas un 6 stundas, bet astronomiskais gads ir par 1 minūtēm īsāks, tāpēc Jūlija kalendārs pakāpeniski atpalika no gadalaiku maiņas. Gadsimtu laikā šī starpība kļuva arvien lielāka. 1582. gadā pēc pāvesta Gregora XIII pavēles katoļu zemēs notika jauna kalendāra reforma. Tajā gadā pēc 4. Oktobra sekoja uzreiz 15. oktobris, bet kalendāra gada garums tika nedaudz samazināts, izmantojot sekojošu principu: pilno gadsimtu gadi kuru pirmo divu ciparu veidotais skaitlis nedalās ar četri, uzskatāmi par īsajiem gadiem. Tagad Gregora kalendārs tiek lietots gandrīz visās pasaules valstīs. …
