Kailsēkļi ir augi, kas vairojas ar sēklām, bet sēklas neaizsargā sēklotne – tās ir kailas. Sēklas attīstās no sēklaizmetņiem, kas atrodas pie makrosporofilu pamatnes.
Kailsēkļu putekšņi sastāv no vienas lielas šūnas un vāji attīstīta protalija, kas atrodas puteksnī. Tos iznēsā vējš. Kad puteksnis dīgst, izveidojas dīgļstobrs, pa kuru virzās apaugļojošie elementi. Sievišķais protalijs ir endosperma, un tas vienmēr izveidojas pirms apaugļošanās. Endospermai ir arhegoniji ar olšūnām. Tā kā auglenīcas kailsēkļiem nav, tiem nav arī augļa. Kailsēkļu čiekuri ir īsvasas, uz kurām aiz cietām zvīņām (lapu pārveidnēm) atrodas sēklas.
Sēklaugiem (kailsēkļiem un segsēkļiem) raksturīga īpašība ir sēklu veidošana, tās attīstās sēklaizmetnī. Sēklas ir pilnīgi izveidots dīglis ar visiem pieauguša auga svarīgākajiem orgāniem (stumbrs, lapas, sakne) un satur barības vielu rezerves. No nelabvēlīgām ārējās vides iedarbībām sēklu pasargā blīvs apvalks – sēklapvalks. Tāpēc sēkla var ilgi atrasties miera stāvoklī un sāk augt tikai labvēlīgos apstākļos. Sēklu veidošana bija progresīva pazīme, kas deva iespēju sēklaugiem plaši izplatīties un izspieda mazāk pielāgotos – sporaugus.
Kailsēkļi uz zemes parādījušies ļoti sen. To fosilās atliekas ir zināmas jau no paleozoja ēras augšējā devona perioda. Sekojošo metozozoja ēru uzskata par kailsēkļu ziedu laikiem, kaut gan tajā jau dažas kailsēkļu grupas (benetīti, cikadejas, ginki) gandrīz pilnīgi vai daļēji izmira. Turpretī tāda kailsēkļu grupa kā skuju koki ir radušies tieši šajā ērā un attīstījušies pat līdz mūsu dienām. …
