Kafija ir viens no populārākajiem karstajiem dzērieniem, ko lieto ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Kafijas marku ir ļoti dzudz uz dažādas. Visiecienītākās ir Merrild, Jacobs, Paulig, Nescafe un vēl daudzas citas. Katrai markai ir atšķirīgas etiķetes un iepakojums. Bieži vien tieši iepakojums ir tas, kas piesaista klientus. Iepakojums ir viens no svarīgākajiem rādītājiem šodienas tirgus konkurencē. Tādēļ tam ir jāpievērš īpaša uzmanība. Kafija ir produkts, kas ir ļoti jūtīgs pret gaismu, mitrumu, skābekli un svešiem aromātiem, tādēļ iesaiņojuma materiālam ir jābūt ar augstām barjerīpašībām. Svarīgi, lai kafija saglabātu sev raksturīgās īpašības. Jāpievērš arī liela uzmanība iepakojuma vizuālajam noformējumam. Jāizmanto noteiktas krāsas, kas cilvēkiem asociējas tieši ar kafiju.
Kafija ir dārgs produkts un tādēļ ražotājiem ir jāseko līdzi marketingam un klientu vēlmēm.
Zaļās kafija pupiņas var uzglabāt ilgstoši, tomēr pupiņas var bojāt mitrums. Ja grauzdētas kafijas pupiņas tiek nepareizi glabātas, tās uzreiz sāk zaudēt savu aromātu un to gandrīz pazaudēt pilnīgi divu nedēļu laikā. Iepakošanas tehnoloģija gan mainās un uzlabojas. Ir iespējams iesaiņot kafiju tad, kad tā vēl ir silta, tikko grauzdeta. Iepakojuma materiāls neļauj izplūst grauzdēšanas gāzēm. Tādos iepakojumos transportēta kafija saglabājas svaiga līdz sešiem mēnešiem.
Diez vai kāds precīzi zina kafijas vēsturi, bet neskatoties uz to, eksistē daudzums leģendu par tās atklāšanu. Viena no tām, iespējams pati pazīstamāka, vēsta par to, kā arābu kazas atrada kafijas kokus un sajuta šī koka augļu uzbudinošu iedarbību.
Pēc šīs leģendas Jemenas krastmalas kalnu karstajā pakalnē, mūki, kuri ganīja kazas, bija ļoti pārsteigti, pamanot, ka vakarā, saullēkta laikā, kazas nekrita atpūsties, kā parasti, bet turpināja uzjautrināties, nezinot nogurumu. Meklējot atbildes, gani izlēma pārbaudīt, ko kazas ēd. Aizdomas radīja krūmi ar spīdīgām lapām un vilinoši sarkanām ogām.
Lai pārliecinātos aizdomu pareizībā, vecākai savāca ogas, pakošļāja tās, iemērcēja ūdenī, kuru pēc tam izdzēra, sadrupināja ogas, uzlejot tiem karstu ūdeni, izberza ar sāli un eļļu, un iespējams nez ko izdarītu, bet viņam par nožēlu ogas izrādījās rūgtas un vairāk neradās vēlme tās vēl garšot. Gans vīlies, zarus ar ogām iemeta ugunskurā un dzenot miegu prom, apsēdās pie ugunskura aizsargāt ganāmpulku no nakts zagļiem un plēsoņām.
Pēc tam, kad mitrie zari ar grūtībām sadega, no gandrīz sadegušām ogām sāka patīkami smaržot. Izjaucot pelnus, gans atrada, apcepušās sēklas un konstatēja, ka tie kļuvuši tumši un aromātiski. Viņš tos nogaršoja un konstatēja, ka karstums deva sēklām piesātinātu garšu. Iespējams ka, lai pavājinātu stiprību, gans sēklas sadrupināja un uzlēja tiem karstu ūdeni. Dzēriens sanāca rūgts un neīpaši patīkams pēc garšas, bet gana uzņēmība tika apbalvota: pēc mirkļa viņš sevi sajuta spēka pilnu, līdzīgi viņa nenogurstošām kazām.
Tā pateicoties leģendai kļuva zināms par kafijas sēklu apcepšanas nepieciešamību, par kafijas noderīgumu un par tās uzbudinošām īpašībām.…
