Vispirms par pašu nosaukumu, kurš radās no kalnu provinces Efiopijas dienvidos – Kaffa. Nu lūk, viena no leģendām stāsta, ka kafiju pasaulei uzdāvināj kāda kaza. Tas notika XV gs. Reiz kāds nabaga gans Kaldī ieraudzīja, ka viņa kaza pakožļajot kafijas koka augļus un lapas sāka draiskoties. Sākumā viņs sadusmojās, bet tad saprata, kas par lietu un pats saēdās zaļās lapas, pēc kā izjuta patīkamu uzbudinājumu. Viņš par to izstāstīja saviem kaimiņiem un drīz vien visi efiopieši, bet pēc laika arī visa Arābija iemīlējo šo melno, smaržīgo dzērienu.
Ap 600 gadiem atpakaļ venēcijas jūrnieki nokļūva līdz Arābijai. Tur viņi ieraudzīja, kā vietējie dzer kādu melnu, karstu, ļoti rūgtu dzērienu. To ieveda no Abbisīnijas arābu tirgotāji. Sēklas – nelielas pupas – grauzdēja, samāla un gatavoja no tā rūgtu dzērienu. Neizskatīgs mūžīgi zaļš augs, no kura vāca šīs pupiņas, labvēlīgos apstākļos var izaugt līdz pat 5-6 m agstumam. Kafijas kokus no sēklām vispirms audzē dobē, divgadīgus tos pārstāda plantācijās zem akāciju kroņiem, lai pasargātu no saules. Kad kafijas koki pāaugās, akācijas izcērt. Koks cauri gadam ir klāts ar baltiem ziediem. Augļi ir sarkani, mīksti, ķiršu lielumā, kuros iekšā ir divas plakanas sēkliņas. Tā ir pati vērtīgākā augļa daļa, kura satur kofeīnu. …
