Kadmijs (Cd – cadmium) tika atklāts 1817 gadā. To izdarīja vācu zinātnieks Frederihs Stromejers. Tā kušanas temperatūra ir 320.9oC, bet vārīšanās temperatūra – 765oC un atoma masa ir 112,41. Tam ir 48 kārtas skaitlis Mendeļejeva periodiskajā tabulā. Kadmijs galvenokārt dabā sastopams tā minerālu veidā, kaut arī mikrodaudzumos ir plaši izplatīts. Kadmijs ir sudrabbalts, mīksts, kaļams, stiepjams metāls. Tas veido gan organiskos, gan neorganiskos savienojumus. Pēc īpašībām kadmijs ir līdzīgs cinkam, un tas ir sastopams cinka rūdās piemaisījuma veidā. Sprieguma rindā tas gan atrodas aiz cinka, tomēr pirms ūdeņraža un tāpēc izspiež ūdeņradi no skābēm. Kadmija hidroksīds Cd(OH)2 ir vājš elektrolīts, tāpēc kadmija sāļi hidrolizējas un to šķīdumiem ir skāba reakcija. Kadmija hidroksīdam nav spilgti izteiktu skābes īpašību, un tas praktiski nešķīst sārmos. No kadmija sāļiem jāmin kadmija sulfīds CdS, kas veido dzeltenas nogulsnes, ja uz kadmija sāļu šķīdumiem iedarbojas ar ūdeņradi. Kadmija sulfīdu izmanto dzeltenās krāsas un krāsaino stiklu izgatavošanā. Pēc izplatības dabā kadmijs ievērojami atpaliek no cinka. Kadmija saturs zemes garozā ir tikai aptuveni 10-5%zemes masas.…
