SECINĀJUMI
Darba gaitā, iepazīstoties ar makroekonomikas un finanšu teorijas zinātnisko literatūru, pēdējo gadu statistiskajiem datiem, kā arī aktuālākajiem interneta publikācijām, pēc autores domām, jautājumā, kādas sekas rada valdības budžeta deficīts, var izšķirt divas nostājas. No vienas puses, ekonomikas teorijā (piemēram, ekonomists David Ricardo) tiek pausts viedoklis, ka valdības budžeta deficīts (valdības parāds) var radīt negatīvās sekas, proti, parādu sadali uz paaudzēm, privāto investīciju izspiešanu, uzkrājumu likmes kāpumu, kreditoru neuzticību, inflāciju, utt., kas ekstremālajos gadījumos var novest pie valsts bankrotēšanas. No otrās puses, pēc neokeinistu domām, valsts parāds var tikt uztverts gan kā ekonomikas politikas līdzeklis pret deflāciju, gan kā līdzeklis pieprasījuma trūkuma pārvarēšanai.
Kā tika noskaidrots iepriekš, Latvijai šī problēma ir aktuāla, jo no dažādām starptautiskajām organizācijām (SVF, EK, Pasaules banka) paņemtais aizņēmums noveda pie tā, ka vispārējās valdības sektora parāds 2008.gadā sasniedza 3,165 miljardus latu jeb 19,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). No tā var secināt, ka valsts dzīvo uz parāda. Analizējot un izvērtējot patreizējo situāciju, autore mēģināja noteikt, kādas sekas rada un var radīt nākotnē valdības budžeta deficīts Latvijā.
Vispirms autore nolēma apskatīt šīs situācijas pozitīvās sekas. Aizņēmuma ņemšana bija neciešama, jo ar to tika plānots apkarot deflāciju un līdz to apstādināt izlaides apjoma samazināšanu un bezdarbnieku skaita pieaugumu. Pirms aizņēmuma sniegšanas, SVF lēmums apliecina ekspertu uzticību Latvijas spējai sekmīgi īstenot ekonomikas stabilizācijas un atveseļošanas plānu. Proti, arī Latvija, aizņemoties finanšu resursus, neapšaubāmi, pieņēma kardināli nepieciešamu lēmumu, apzinoties, ka šī finanšu piesaiste ir valsts ilgtermiņa saistības. Svarīgi, atzīmēt, atjaunotās neatkarības laikā Latvija regulāri veica plānveida aizņemšanos. Un, autore uzskata, ka pēc būtības šis aizņēmums ir tāds pats, kā līdz šim veiktie. Bet atšķirība ir tāda, ka ir salīdzinoši lielais apjoms un pastiprinātā kontrole pār līdzekļu lietojumu. Pat ja ilgtermiņā pilnībā tiks izmantoti visi 7,5 miljardi eiro, Latvijas valdības parāds nepārsniegs 60% no iekšzemes kopprodukta, kas vērtējams kā ļoti zems rādītājs, salīdzinot ar citām eirozonas dalībvalstīm. Pērn šo valstu vidējais rādītājs bija 66%.
Paņemtais aizņēmums „piespied” Latviju pārskatīt savu darbību un ar stabilizācijas programmu nosaka neatliekamu, izlēmīgu un saskaņotu valsts institūciju, pašvaldību, privāto uzņēmēju un visas sabiedrības rīcību, lai stimulētu ekonomisko aktivitāti, stabilizētu un atdzīvinātu valsts finanšu sistēmu, kā arī pārstrukturētu Latvijas tautsaimniecību, paaugstinot tās kopējo konkurētspēju gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā un, tādējādi, radot stabilu pamatu būtiskiem valsts maksājumu bilances uzlabojumiem nākotnē. Tātad valdības aizņēmums varētu kalpot ekonomikas atveseļošanai.
Tomēr svarīgi pievērst uzmanību šā aizņēmuma iespējamajām negatīvajām sekām. Latvija tagad ir neto debitors, tāpēc tai nav iespēju saņemt procentu maksājumus no citām valstīm, lai segtu savu valdības budžeta deficītu. To var panākt tikai ar veselu virkni organizēto un uz augstākā līmeņa realizēto pasākumu, kuri balstītos uz detalizētās ekonomiskās analīzes. Kā piemērus var nosaukt valsts valdības aparāta pārstrukturizāciju, birokrātisko šķēršļu novēršanu, uzņēmējdarbības un privāto investīciju veicināšanu. Tā tagad nenotiek, jo nauda netiek iztērēta racionāli. Ja tā turpināsies Latvijai draud kreditoru uzticības zaudēšana, kas vissmagākajā gadījumā var novest pie valsts bankrotēšanas. Tādēļ Latvijai ir jāplāno un jākoriģē savi izdevumi, nepieļaujot tādas kritiskās situācijas.
…
