Galu galā ienaidnieks to tā vēlējās, lai vācu pēckara karavīri kalpotu 12 gadus. Vispārējo karaklausību aizliedza, tāpēc ka ienaidnieks necieta jebkādus apmācītās rezerves Vācijā. Tā ģenerālis v. Seeckt ar šiem 100.000 armijā ilgi kalpojošiem sakrāja lielu kapitālu kareivisku spēju un militārās zināšanas, kuras — kā lasītājs vēlāk izpratīs — 1933. gada janvārī varēja tūlīt izmantot.
12 gadus kalpoja vācu brīvprātīgais. ,,Reichswehr" izlīdzējās, tā izgu¬droja pagaidu līdzekļus un militārai fantāzijai ļāva plašu darbības lauku, bez kā pārkāptu aizlieguma robežas. Ja tai piem. aizliedza tankus, tā vingrojās ar papes atrapēm. Katru gadu 8.000 svaigi jaunieši iestājās šinī piespiedu karaklausībā, ziedoja tautai divpadsmit savas dzīves labākus gadus, viņi to darīja labprāt, jo bija 60 miljonu tautas izlase.
Izkaisīti pa visu valsti, pat visciešākā tuvumā no demilitarizētām zonām rietumos, klusumā un mērķtiecīgi strādāja septiņas kājnieku un trīs kavalērijas, divīzijas; Mums ir par daudz kavalērijas, ko mums šodien ar to iesākt . . . izteicās kritiķi. Savā ziņā viņiem bija taisnība, bet tas nebija svarīgi, galvenais mums bija vīri, un bija zirgi, pie tam brīni¬šķīgi zirgi un izcilus jātnieki. Un tā ko kādā jaukā diena mums varētu ievajadzēties.
Un tā tas arī vēlāk veidojot armiju un radot aviāciju, šo trešo, vēl nemaz neeksistējošo bruņoto spēku daļu, pierādījās. 100.000 vīru armija vienu trešo daļu deva aviācijai kā kodolu.
,,Reichswehr" pārdzīvoja 13 riebīgus gadus, bet tā nekurnēja, tā neķil¬dojās ar savu likteni, nenogurstoši tā izpildīja savu pienākumu, un rīkojās pēc principa: Dari savu pienākumu kā vācu kareivis.
Šī mazā ,,Reichswehr" visapkārt redzēja pasauli ieročos, vislielākā tuvumā tā redzēja pret sevi vērstus smago lielgabalu stobrus, un pašiem tādu nebija, bumbvedēji stāvēja 200 km, no Berlīnes uz Bohemijas robežas lidlaukiem, Francija un Padomju Savienība Bohemiju un Morāviju pār¬vērta vienā vienīgā uzbrukuma lidostā. Taču vācu armijai nebija ko stādīt pretīm , . .
,,Reichswehr" strādāja, izpildīja savu smago pienākumu, dzīvoja apolitisku dzīvi, kas savos pamatos tomēr bija nacionāla un klusībā izveidojās par nacionālsociālistisku. Tā neraudzījās ne par labi, ne par kreisi, tā klusu skatījās tikai uz Minheni.
Visu īsti pareizo dara karstu sirdi un aukstu prātu . . .
,,Reichswehr" cerēja, tai bija ticība kā klints, ka visos pamatos nāks pārvērtība vācu bruņošanas lietā.
1933. g. 4. janvārī ģenerālfeldmaršals von Hindenburgs vācu armijas virspavēlnieks, būdams Vācijas prezidents, Ādolfu Hitleru Iecēla par valsts kancleru. Tad nu ,,Reichswehr" uzelpoja, tā saprata, ka tagad beidzot tai dos to uzdevumu, pie kuru tā 13 gadus strādāja, un tā beidzot varēja pierādīt, ka viņa darbojusies pareizi un mērķtiecīgi.
1934. g. 2. augustā Generalfeldmaršsals v. Hindenburgs uz visiem lai¬kiem aizvēra acis, un Ādolfs Hitlers kā virspavēlnieks pārņēma topošo Lielvācijas bruņotos spēkus, kas vairs nebija algādžu armija, bet gan tautas bruņotie spēki ar vispārējo karaklausību.
Pilni prieka vācu karavīri pacēla labo roku zvērestam, lai virspavēlniekam dotu savu karogzvērastu.
…
