IEVADS
Izvarošana ir smags noziegums; sievietei tiek nodarīts liels gan fizisks, gan morāls kaitējums, tas ir negadījums, kas var iespaidot visu sievietes tālāko mūžu. Prakses laikā man nācās sastapties ar daudziem izvarošanas gadījumiem, kuru izmeklēšanas laikā es konstatēju, ka izvarošanas upuru personības analīzei ir būtiskā loma pie nozieguma apstākļu noskaidrošanas.
Diemžēl, Latvijā pašlaik nav izveidotas tādas sabiedriskās labdarības organizācijas, kas reāli darbotos ar noziegumu rezultātā cietušajiem (tai skaitā arī ar izvarošanas upuriem), nav arī literatūras latviešu valodā, kas varētu palīdzēt sievietēm izvairīties no izvarošanas, palīdzēt viņai, ja sieviete tomēr nonākusi nelaimē. Dotais referāts ir mēģinājums kaut nedaudz šo tukšumu aizpildīt.
Šajā darbā es mēģināju apvienot praksē iegūto pieredzi ar teorētiskajām zināšanām. Darba mērķis ir rast izpratni, kāda ir loma upurim izvarošanas gadījumos un izdibināt ieteikumus, kādā veidā var izvairīties sievietei no izvarošanas. Darba gaitā es mēģināju risināt sekojošus jautājumus:
• noskaidrot viktimitātes būtību;
• izskatīt standarta izvarošanas gadījumus;
• rast iespējas, kā var izvairīties no izvarošanas;
• noteikt būtiskās problēmas šīs tēmas kontekstā.
Referātā valodas stils ir savdabīgs. Dotais darbs ir griešanās pie katras konkrētas sievietes, saruna ar viņu, kurā ir piemīnēti vairāki gadījumi no prakses, pausti dažu autoru viedokļi izskatāma jautājuma kontekstā.
Mans referāts ir uzrakstīts vienkāršajā “sadzīves” valodā, sarežģīti zinātniski termini netiek lietoti darbā vai tiek detalizēti un vienkāršoti izskaidroti. To es darīju apzināti, jo mans iedomājamais sarunas biedrs ir parasta sieviete, kuru interesē, kā būtu jāuzvedas, lai nenokļūtu seksuālās vardarbības upura lomā.
KAS IR VIKTIMITĀTE
Viens no apstākļiem, kas veicina izvarošanas izdarīšanu ir nevērīga un vieglprātīga sieviešu uzvedība. Šāds apgalvojums var likties paradoksāls, jo dotajā darbā es mēģinu noskaidrot priekšnosacījumus kā nekļūt par vardarbības upuri, nevis pārmest sievietēm, ka viņas pašas ir vainīgas nelaimē un veicina noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu.
Mana referāta mērķis ir ne tikai sniegt padomus sievietēm kā izvairīties no bīstamām situācijām un kā būtu jārīkojas šādās situācijās, bet arī izdibināt un izskaidrot upura lomu pie izvarošanas. Lielākajā daļā izvarošanas gadījumu cietušās pašas nostāda sevi bīstamā situācijā.
Sākumā, pirms ķerties pie pašas tēmas, būtu lietderīgi izdibināt dažādu jēdzienu būtību, tādu, ap kuriem vēl pat šodien notiek diskusijas, kā, piemēram, viktimitāte. Mani jau sen interesē jautājums, kāpēc daži kļūst par vardarbības upuriem, bet citi nē. Kā liecina prakse, dažiem cilvēkiem ir “zīmogs” – “esmu upuris” un noziedznieki izvēlas tieši viņus. “Dažādu valstu psiholoģi un kriminoloģi konstatēja, ka 70 – 90 % no visiem noziegumiem tā vai citā mērā provocē pats upuris.”1 Respektīvi, dažreiz cilvēka uzvedība netieši, neapzināti (proti, nevēloties konkrētu sev nelabvēlīgo seku iestāšanos) veicina konfliktsituācijas, izsauc vardarbību, kas vērsta pret viņu un pārējās nepatikšanās. Šāda uzvedība tiek dēvēta par viktīmo uzvedību, bet zinātne, kas to pēta – par viktimoloģiju. “Praktiskā viktimoloģija pēta ne tikai nozieguma upuru uzvedību, bet arī mēģina izkristalizēt ieteikumus, kādā veidā var izvairīties no vardarbības un nenostāties upura lomā.”2 Tādējādi, viktimitāte (no latīņu – victima – upuris) ir cilvēka īpatnība, kad viņš pats nostājas upura lomā, respektīvi, ar savu uzvedību un nevērību pats veicinājis noziegumu. Daži uzskata, ka viktimitāte piemīt tikai konkrētiem cilvēkiem, citi apgalvo, ka viktimitāte ir katrā cilvēkā, vēl daži neatzīst viktimitāti kā parādību. Personīgi es uzskatu, ka viktimitāte tā vai citā mērā ir katram cilvēkam bez izņēmuma piemītošā parādība.
…
