Secinājumi
Pirmo reizi izlasot šo tekstu nevarēju īsti iedziļināties rakstītajā domā, bet pārlasot otro reizi un sākot iedziļināties tekstā, tad es sapratu, ka jā es Nīčem tomēr piekrītu. Lasot šo grāmatu, es arvien vairāk sāku domāt par autora vārdiem „Grāmata visiem vai nevienam”, un jāatdzīst, ka šī grāmata nav mana prāta aptverama, man ļoti grūti bija lasīt šo grāmatu.
Šo grāmatu es izvēlējos pēc tam, kad biju iepazinusies ar minimālu Fridriha Nīčes biogrāfiju, šī grāmatas sacerējumi ir tapuši no 1883. gada, un par šo grāmatu tika teikts paši izcilākie vārdi un par to būtību, ka tā ir jauna domāšana un tad jau es ņēmu sev izaicinājumu, vai es to spēšu saprast un vai es esmu šis pārcilvēks. Man likās interesanti un neparasti tas, ka Nīče savu ideju izklāstīšanai izmantoja daudz tēlu. Turklāt Zaratustra personificē pašu Nīči. Zaratustra ir F. Nīčes izdomāts tēls, kura monologos F. Nīče atklāj savas idejas. „Tā runāja Zaratustra” ir kā Seno austrumu pasaka ar paslēptām idejām par dzīvi. Grāmata sludina jaunu morāli, jaunus pasaules uzskatus, pastumjot malā esošo Dievu, tagad Dievs ir Zaratustra, viņš sludina savu ticību, savu ļauno un labo, savus tikumus un cerības.
…