Kad biju tikusi nedaudz tālāk par pusi, tas šķita oriģināls, patiešām svaigs romāns. Tajā bija tik sulīgi izteicieni, valoda, interesanti iestarpinājumi un negaidīti elementi. Bet, jo tuvāk nāca beigas, jo sižets kļuva paredzamāks. Beigās Peters Amalfi iemīlējās Beātē, viņam nezinot, ka tā ir viņa meita. Viņi pārgulēja un tad saprata, ka ir radinieki. Cik paredzami!
Bet, neskatoties uz grāmatas iznākumu, autors lika man aizdomāties par vairākām lietām, taču vēlētos izcelt tikai vienu. Pasaulē ir lērums grāmatu. Ja es gribētu ko uzrakstīt, man nebūtu ideju, jo visas jau ir aprakstītas. Citplanētieši, dinozauri, paralēlas pasaules. Ko vēl var izdomāt? Justeins Gorders vedina mūs domāt, vai nevajadzētu ieturēt nelielu kultūras pauzi. Visas pasaules rakstnieki pārtrauktu rakstīt, visi pievērstos vairāk grāmatu lasīšanai. Un tā mēs pagūtu atpūsties un sagremot visu, kas ir uzrakstīts. Tāpēc es mudinu jūs pārtraukt darboties un atvēlēt laiku grāmatu lasīšanai. Un, ja jūs paklausīsiet manam padomam, iesaku sākt ar šo domu raisošo un aizraujošo Justeina Gordera darbu „Cirka direktora meita”.
…