Vai tu zini vietu Latvijā, kur jūra reizēm mēdz būt zaļa kā tikko plaukusi bērza lapa?
Vai tu zini vietu Latvijā, kur jūra reizēm mēdz būt tik neganta, ka krasti atkāpjas?
Vai tu zini vietu Latvijā, kur krasts un jūra ir šķirti?
Vai tu zini vietu Latvijā, kur jūrā migla reizēm mēdz velšus velties kā pelēks pūkains kaķis tavā klēpī? Tā jūrkalnieši, laipni aicinot ciemos, apraksta savu dzimto vietu.
Mūs, ikdienas lielpilsētas dunā un sakāpinātajā tempā ierautajiem, karjeru veidojot stresa nogurdinātajiem, šis piedāvājums uzrunā tieši ar apsolīto mieru un rimto atpūtu. Bet, izrādās, ka arī temperamentīgajiem un sportiskajiem Jūrkalne piedāvā aktīvu un pat ļoti ekstrēmu atpūtu. Gan vieniem gan otriem pārpārītēm tiks svaigs gaiss, neskata daba un jūra, jūra, jūra...
Nevar attēlot vaibstus, kas piemīt Jūrkalnes stāvkrastam. Tas sasniedz 18 metru augstumu, krasi kontrastējot ar lēzenajām Ventspils,Liepājas, Rīgas jūrmalām.
Saistošs ir stāsts par šīs apdzīvotās vietas rašanās pirmsākumu. Viduslaikos Jūrkalnes vārds netika lietots. Leģenda vēsta, ka reiz kādam kuģim šajos ūdeņos draudējusi bojāeja un kapteinis solījis – ja laimēšoties izglābties, tad vietā, kur viņi sasniegšot krastu, aiz pateicības tiks uzcelta baznīca. Par glābēju izrādījies sēklis pie Jūrkalnes stāvkrasta! Niknā vētra esot izmetusi krastā mastus un stūri zaudējušo kuģi. Ne cilvēki, ne kuģa korpuss, ne krava neesot cietuši. Tā nu kapteinis nosaucis šo vietu par Laimīgo kalnu – Feliksbergu (Felixgerg). Arī baznīcu uzcēla, bet diemžēl tā jau sen ieskalota jūrā. Tagadējā baznīca ir jau trešā, kas celta 1736.gadā un 1861.gada ievērojami pārbūvēta. Ka stāsts ir patiesība, liecinot izglābtā burukuģa modelis, kas aplūkojams arī tagadējā Sv.Jāzepa katoļu baznīcā. Kuģa modeli izgatavojis Andrejs Saulesleja no Jūrkalnes pagasta Laiviniekiem.
Tikai 1925.gadā Jūrkalne ieguva tagadējo nosaukumu.
Kurzemes jūrmala jau izsenis ir pazīstama ar savu kultūrvēsturisko mantojumu un dabas skaistumu. Tāpēc jādodas turp un jāmēģina ieraudzīt, saskatīt un apjaust pašam! …