Jebkurā profesijā, kas saistīta ar tiesībām, ir jāievēro dažādi ētikas principi. Arī parastās dzīves situācijās ir ētikas principi, kurus būtu vēlams ievērot, tādejādi parādot savu izglītotību un lojalitāti pret apkārtējiem. Tās var būt ikdienišķas ētika normas. Piemēram, apkārtējās sabiedrības respektēšana, jo, ja tu respektē, tad pret tevi izstūrēsies tieši tāpat, to varētu saukt par mijiedarbību starp sabiedrības dalībniekiem. Tomēr ir profesijas, kurās ētikas principu ievērošana ir ļoti svarīga, piemēram, tāda profesija ir jurists. Jurists savās ikdienišķajās gaitās saskaras ar personām, kurām juristam ir jāsniedz juridiskā palīdzība, un šādos mirkļos ir svarīgi, lai jurists ievērotu ētikas normas, kuras ir uzskaitītas ētikas kodeksā. Ētikas kodekss ir, kas līdzīgs likumam, to neievērošana var sagraut karjeru. Kaut arī jurists ir tikai cilvēks, viņam ir jāpilda savi pienākumi augstākajā līmenī, bet, ja gadās kļūdīties, par kļūdas sekām ir jāatbild, jo tās var būt saistīta ar personas brīvības atņemšanu vai sodīšanu, vai ar kādu citu kaitējumu. Saistot savu dzīvi ar jurisprudenci, personai vajadzētu apzināties, ka ir pašsaprotami ievērot ētikas normas. Bet arī šajā sfērā ir savi mīnusi, jo sava dzīve ir jāsaista ar profesiju, un tas ne katram nākas viegli, kā arī ir jāglabā klienta noslēpumi, kuras nedrīkst izpaust citiem pat ne ģimenei, jābūt laipnam un līdzjūtīgam pret klientu, lai cik absurdi tas neliktos juristam, vienmēr ir jāievēro ētikas principi. Citādi bez to neievērošanas nevar pastāvēt tāda profesija, kā jurists.
Nolemjot savu dzīvi saistīt ar jurisprudenci, personai ir jāapzinās, ka profesija ir saistīta ar privāto dzīvi. Abas dzīves puse savstarpēji mijiedarbojās un ietekmē viena otru. Tā kā teikts ētikas kodeksā par neatkarību, ka juristam ir jābūt pilnīgi neatkarīgam un brīvam no jebkādas ietekmes, jo sevišķi tādas, kas var rasties sakarā ar viņa personīgajām interesēm, šādi izpaužas privātās dzīves un profesijas saskaršanās un mijiedarbošanās. Jurists nevar ar pilnu atdevi strādāt jurista darbā, ja viņš nevar novilkt robežu starp iepriekš minētajām dzīves daļām. Tātad klienta un jurista attiecības nebūs pilnīgas un pat iespējams taisnīgas, šādā gadījumā netiks ievēroti ētikas principi, kas nav pieļaujams jurista darbībā. Kā arī tas kaitēs ne tikai klientam, bet arī juristam un viņam var draudēt atstādināšana no amata. Var secināt, ka pie ētikas principiem starp klientu un juristu pieder, jurista spēja atdalīt savu privāto dzīvi no profesionālas, lai sekmētu sadarbību ar klientu un radītu labvēlīgus apstākļus starp abām iesaistītām pusēm. Bet jurista dzīvē vienmēr būs noslēpumi, kuri jāglabā, to varētu uzskatīt par mīnusu, kā arī negatīvais jurista darbībā ir nepārtrauktais ierobežošanas princips. Tas izpaužas ar daudzo likumu ievērošanu un ētikas principu ievērošanu jebkurā dzīves situācijā, gan darba laikā, gan privātajā dzīvē.
Uz noteiktu laiku starp juristu un klientu veidojas profesionālas attiecības, kurās abām pusēm ir jāievēro ētiskie principi. Piemēram, viens no tādiem ir konfidencialitāte. Jurists nedrīkst izpaust to, kas kļuvis viņam zināms, sniedzot juridisko palīdzību, pat tad, ja viņš ir pārstājis būt klienta padomdevējs un neved tā lietas. Šis pienākums attiecās arī uz jurista palīgiem un personālu. Iepriekš minētie teikumi ir atrodami ētikas kodeksā. Ar šo ētikas principu var nospriest, ka jurists ir kaut kas līdzīgs labākajam draugam, jo draugs vienmēr glabās noslēpumus, ja viņš patiešām ir labs draugs, tikai starp viņu un klientu ir tiesiski draudzīgas attiecības. Bet rodas jautājums, ja informācija varētu palīdzēt kādas citas lietas atrisināšanai, vai jurists ir tiesīgs izpaust noslēpumu? Ētikas kodeksā ir teikts, ka noslēpums ir jāglabā arī pēc klienta lietas izbeigšanas, un nekādā gadījumā nedrīkst izpaust ne vārda par to, ko klients ir teicis. Kaut vai tā būtu atdzīšanās slepkavībā, ja klients nevēlās atdzīties, juristam ir jārespektē viņa vēlme. Bet tā kā jurists ir padomdevējs, viņš var mēģināt savam klientam dot padomu, lai tas izdara pareizi un izstāsta visu ne tikai viņam. Tādā veidā parādot savam klientam, kas ir labs un kas ir ļauns, šādu padomu var uzskatīt par ļoti labu. Jurists izrādot savu uzticību parāda savu profesionalitāti un padevību ētikas principiem. Protams ir gadījumi, kad ir jāsadzīvo ar to, ka zini, kaut ko tādu, kas palīdzētu citai personai, piemēram, nevainīgai personai nav viegli, bet tā ir jurista nasta, kuru viņš izvēlējies nest cauri visai savas profesionālās darbības periodā. Var secināt, ka otrs, bet ne mazāk svarīgais ētikas princips ir konfidencialitāte, bez kuras nebūtu iespējama savdabīga jurista darbība. Turklāt šis princips palīdz klientam nokārtot attiecības ar juristu un viņam ir vieglāk uzticēties savam juristam, jo jurista pienākums ir glabāt informāciju, kuru nevēlas izpaust klients. Bet, ja informācija izrādās lietderīgs jurists var izmantot savas prasmes, lai pārliecinātu savu klientu izdarīt pareizo izvēli, bet, ja tas neizdodas, tad iegūto informāciju nedrīkst izpaust, tā jāpatur pie sevis. Jo dzīvē ir dažādi cilvēki un jurists nav vainīgs, ja nespēja kādu aizvest līdz pareizajam ceļam.
Ētikas principu pielietošana ir svarīga, tieši tāpēc ir izveidoti ētikas kodeksi, kuri regulē attiecības starp juristu un klientu, tomēr pastāv risks un kādu iemeslu dēļ jurists nevēlās turpināt lietas izskatīšanu vai klients vēlas atteikties no jurista pakalpojumiem, ar to var būt saistīti dažādi faktori. Piemēram, jurists savā darbībā ir kaitējis savam klientam vai izmanto klientu savām finansiālajām vajadzībām. Ētikas kodeksā ir nodaļa, kas regulē attiecības starp juristu un klientu un visi iepriekš uzskaitītie iemesli un darbības ir aprakstītas. Kā, piemēram, jurists jebkurā laikā var brīvi atteikties no lietas vešanas, kuru tas nav uzņēmies, bet, ja jurists ir uzņēmies, kādu lietu tad viņš nedrīkst no tās atteikties. Atstāt klientu bez juridiskas palīdzības jurists nedrīkst, jo tas ir iekļauts ētikas kodeksā. Jurists ir tāds pats cilvēks kā viņa klients un var būt iemesli, kad viņš vairs nevēlas lietu turpināt ir iespēja savus pakalpojumus aizstāt ar cita jurista pakalpojumiem, ja klients piekrīt šādam pavērsienam. Ja izdodas juristam nomainīt savus pakalpojumus pret cita jurista pakalpojumiem, iestājās konfidencialitātes princips, kas jāievēro juristam, kas atteicies no lietas. Jurists nedrīkst izmantot klienta lietas savās finansiālajās interesēs, juristam nav tiesības pieprasīt pārāk augstu honorāru. Tam jābūt subjektīvam, ja tāds nav, tad tā ir ļaunprātīga klienta izmantošana savu mērķu sasniegšanai. Kas arī ir iekļauts ētikas principos. No tā var gūt priekšstatu, ka klienta un jurista attiecības balstās uz ētikas principiem, turklāt jurista kompetencē ir tos rūpīgi ievērot, lai kļūtu par izcilu juristu. Turklāt jurists pildot savus pienākumus, attēlo sabiedrība juristu un cilvēku attiecību labo pusi un tādejādi sabiedrība pieņem, ja vairākums juristu ir apzinīgi, tad noteikti visi pārējie arī ir uzdevumu augstumos.
Apskatot tēmu par jurista un klienta attiecību ētikas principiem varam teikt, ka ne visi ētikas principi ir uzskaitīti ētikas kodeksā, jo, ja jurists vēlas kļūt par izcilu juristu, tad viņa kompetencē ir ievērot visus iespējamās ētikas normas un rūpīgi ievērot ētikas kodeksā uzskaitīto. Ētikas principi kalpo gan juristam, gan klientam, tie padara darbu, drošāku un taisnīgāku. Jurista darbam ir jābūt izpildītam no vislabākās sirdsapziņas, tas ir, nedrīkst izmantot vai ietekmēt klientu savu mērķu sasniegšanai vai personīgu interesi vadītam. Varam secināt, ka jurista un klienta starpā veidojas draudzība ar tiesiskiem noteikumiem, kuri palīdz izveidot uzticamas attiecības viņu starpā, turklāt klientam ir vieglāk uzticēties juristam, jo jurista pienākums ir būt tādam, būt uzticamam. Kā zināms, cilvēki mēdz būt dažādi, ir tādi, kuri nespēj uzticēties augstām amatpersonām vai juristam, vai advokātam, un, ja šādu kodeksu nebūtu, diez vai klienti vērstos pie juristiem zinot, ka viņiem nav nekādu ierobežojumu un pienākumu pret klientu. Tā kā bez jurista pakalpojumiem nevar iztikt, jo dzīvē nākas saskarties ar tiesiskām lietām, tādēļ ir nepieciešama cilvēku uzticēšanās, tieši tāpēc tika izveidoti kodeksi un ne tikai, katrā cilvēkā ir sirdsapziņa, kuru varētu uzskatīt par vēl vienu ētikas principi. Sirdsapziņa neļauj pārkāpt klienta tiesības vai vismaz ierobežo to pārkāpšanu, jo visi sabiedrības locekļi nav vienādi, tāpēc kodekss to pastiprina, veidojot veselu sistēmu par klienta un jurista attiecību ētikas principiem. Šo principu galvenā vērtība ir uzticēšanās. Izmantoti ētikas kodeksi
