Eiropas Savienība, kā tāda veidojās pakāpeniski. Eiropas integrācija sākās 1950. gadā, kad sešas valstis apvienojās, lai kopīgi dibinātu Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Septiņus gadus vēlāk šīs valstis nolēma paplašināt savu sadarbību, lai pilnīgi aptvertu ekonomikas jomu. Tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena. Francijas valstsvīrs Žans Monē (Jean Monnet), kuram bija vērā ņemama pieredze diplomātijā un miera veidošanā, iesniedza plānu Francijas ārlietu ministram Robertam Šūmanam (Robert Schuman) un Vācijas kancleram Konrādam Adenaueram (Konrad Adenauer). Plāns paredzēja izveidot vienotu ogļu un tērauda tirgu, kas būtu pakļauts neatkarīgām varas institūcijām, tādējādi Francijai un Vācijai radot kopīgu interešu sfēru. Apvienojot abas galvenās rūpniecības nozares, kas nepieciešamas ieroču ražošanai, karš starp abām valstīm kļūtu neiespējams. Šo priekšlikumu Francija oficiāli izteica 1950. gada 9. maijā. To vienbalsīgi atbalstīja Vācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga.
Eiropas Ogļu un Tērauda kopienas (EOTK) dibināšanas līgums tika parakstīts 1951. gada aprīlī un lika pamatus Eiropas un tagadējās ES attīstībai. Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) dibināšanas līgums tika parakstīts Romā 1957. gada 25. martā.
Sešdesmito gadu beigās EEK dalībvalstis bija atcēlušas muitas nodokļus un daudzus savstarpējos kvantitatīvos ierobežojumus. Tomēr īsts vienotais tirgus bija vēl tāls mērķis.
1985. gadā Eiropas Komisija piedāvāja vienotā tirgus izveidošanas plānu, kas noslēdzās ar Vienotā Eiropas akta parakstīšanu. Savukārt, 1993. gada novembrī stājās spēkā līgums par Eiropas Savienību, kas tika parakstīts 1992. gada 7. februārī Māstrihtā. Tas skaidri atspoguļoja dalībvalstu mērķi būt ne tikai ekonomiskai kopienai, bet veicināt ciešāku sadarbību un izveidot Eiropas Savienību.
1997. gada 17. jūnijā valstu un valdību vadītāji vienojās par jauna līguma – Amsterdamas līguma – noslēgšanu.
Amsterdamas līguma četri galvenie mērķi:
– pastiprināt nodarbinātības politikas un pilsoņu tiesību nozīmi,
– atcelt atlikušās barjeras brīvai pilsoņu kustībai un garantēt drošību ES teritorijā,
– dot ES lielākas balsstiesības globālajos jautājumos,
– gatavojoties paplašināšanās procesam, padarīt efektīvāku ES institucionālo struktūru.
Vēlāk 2000. gadā tika sasaukta Starpvaldību konference, kuras uzdevums bija vienoties par nepieciešamajiem grozījumiem ES līgumos, lai sagatavotu ES paplašināšanos. Nicā (Francijā) tika panākta vienošanās par ES Nicas līgumu. Nicas līgums tika parakstīts 2001.gada 26. februārī, bet stājās spēkā 2003. gada 1. februārī, pēc tam, kad to bija ratificējušas visas ES dalībvalstis.…
