Juridiskie fakti

Tiesiskās attiecības, pētot juridisko zinātņu vēstures avotus, ir ļoti dinamiska parādība. Tās rodas, izmainās, tiek pārtrauktas, realizētas līdz ar sabiedrības locekļu savstarpējo attiecību mainīgumu, ir saistītas ar reāliem, vitāli svarīgiem notikumiem, t.i., ar juridiskiem faktiem. Jau romiešu tiesībās, Gaja, Justiniāna Institūcijās bija atspoguļotas vienas no pirmajām tiesisko attiecību formām:
kontrakts* (līgums) civiltiesiskajās attiecībās, vēlāk arī darba tiesiskajās attiecībās;
kvazikontrakts* (saistības), kas rodas, bez dibināta iemesla iedzīvojoties bagātībā, no darbībām citas personas interesēs, u.t.t.;
delikts*, kā apzīmējums pārkāpumam, nodarījumam, vainai, civilpārkāpumam, administratīvajam un disciplinārajam pārkāpumam;
kvazidelikts*, kas atbilst kādai šķietamai rīcībai, vai apstākļiem kas tiek apšaubīti.
Romiešu tiesībās, to vēlākā attīstības posmā, iezīmējas tādi tiesisko attiecību jēdzieni kā „vienpusējs darījums”, „termiņš”, „laulības slēgšana”, „mantojums”.
Daudzus tiesisko attiecību momentus, aizgūtus no romiešu tiesībām, izmantoja Francijas imperators Napoleons savā „Napoleona civillikumā”. Brūkot feodālismam un attīstoties kapitālistiskai sabiedrībai „Napoleona civillikums” ieguva jaunu attīstības posmu.
Neraugoties uz tiesisko attiecību attīstību, nedz Napoleons, nedz arī romiešu juristi jēdzienam „juridiskais fakts” formulējumu neizveidoja.…