4. Secinājumi
1. Jūras resursi kā enerģijas ieguves avots ir zināms jau sen, taču tehnoloģiski pirmie risinājumi sākti testēt un uzstādīt tikai pēdējo 10 – 15 gadu laikā.
2. Jūras resursus var nosacīti iedalīt divos veidos: ar ūdens kustībām saistītajās un pārējās. Ar ūdens kustībām saistīto jeb viļņu un paisuma-bēguma enerģijai piemīt jau reāli eksistējošas tehnoloģijas gan testēšanas gan darbošanās stadijās, savukārt citi enerģijas ieguves veidi (piemēram, ūdens termālā enerģija) šobrīd pastāv tikai konceptuāli.
3. Viļņu enerģijai piemīt vislielākā izpētītā potenciālā enerģija, taču tas nenozīmē, ka tā sniedz vislielāko jaudas atdevi. Iegūtā enerģija ir atkarīga lielākajā mērā no tehnoloģiju iespējām potenciālo enerģiju pārvērst reālajā vai arī iespējām savienot dažādus enerģijas ieguves veidus vienuviet, piemēram, viļņu enerģijas staciju un vēja ģeneratorus.
4. Tā kā praktiski visi apskatītie tehnoloģiskie risinājumi ir to attīstības sākuma stadijā un pieprasa daudz izpētes un plānošanas resursu, tad to izmaksas ir augstas. Pat salīdzinājumā ar atomelektrostacijām, kuru būvniecības izmaksas, kā zināms, ir visaugstākās no visām spēkstacijām, to izmaksas ir vairāki miljoni un desmiti miljonu latu. Tā nav viennozīmīgi negatīva iezīme, jo jaunu tehnoloģiju radīšana un attīstība nav iedomājama bez finansiāliem ieguldījumiem. Tas ir zaudējums vienīgi investoriem, gadījumā ja to atbalstītais projekts nav veiksmīgs.
5. Iespējams šobrīd salīdzinoši lētāk ir būvēt paisuma-bēguma enerģijas stacijas, jo daži no to tehnoloģiskajiem risinājumiem ir līdzīgi hidroelektrostacijām (piemēram, ar dambju palīdzību).
6. Kopumā jūras resursu izmantošana enerģijas ražošanā ir videi draudzīga, jo tā nerada ne izmešus, ne atkritumus. No otras puses, neizbēgami izmeši un atkritumi rodas ierīču ražošanas un transportēšanas laikā.…