Jura Podnieka filmas "Vai viegli būt jaunam?" dokumentālā kino fenomenalitātes garants

No tā kā veidojās filmas autora attiecības ar saviem personāžiem, varoņiem, es nojautu, ka esmu šīs filmas mērķauditorija, es sapratu, ka autors runā ar mani. Personāžs. Šā vārda jēga zināma katram. Taču šajā filmā autori atraduši personāžus, kuriem ir savs īpašs stāsts, kuru veidojuši viņu vienaudži, skolotāji, vecāki, radi un draugi, varbūt pat viņu profesija, aizraušanās utt. Viņi nav kaut kas bezpersoniski, katram ir savs raksturs, kas atspoguļo to, kāda bijusi viņu pagātne, kas veidojusi šo raksturu. Autors atklāj kā personāžu raksturi diktē viņu rīcību, kā uz to reaģē sabiedrība, un šajā gadījumā tā reaģē pavisam konkrēti. Filmā „Vai viegli būt jaunam” autors izraudzījies varoni (-ņus), kurš it kā mazliet neatbilst kādiem noteikumiem, piemēram, ļoti jaunu māmiņu, izbijušu Afganistānas karavīru, jaunieti, kurš strādā morgā, cilvēku, kas, savas trakulības dzīts, vienmēr gatavs sagādāt mums kādu pārsteigumu. Ikviens personāžs sevī ir individualitāte, kas ar autora meistarību pacelta kategoriju līmenī, tie ir parādīti gana savdabīgi tieši tik lielā mērā, lai izskatītos neatkārtojami, un vienlaikus tie sevī nes kādas vispārējas iezīmes, kas vērš tos universālus. Tieši šie varoņi no reālās dzīves liek sajust, ka filmas mērķauditorija esam mēs ikviens. Ar ko arī skaidrojama lielā skatītāju auditorija – apmēram 28 miljoni cilvēku. …