Manuprāt tas, ka J. Alunāns pārvaldīja septiņas svešvalodas, iedziļinājās grieķu un latīņu valodās, liecināja par to ka viņš bija izglītots cilvēks. Viņš iepazina klasiskās literatūras paraugus un tādēļ viņš varēja noliekt vācu mācītāju izvirzīto tēzi par latviešu valodu ka tā ir „bauru” valoda, kurā nēsot iespējams izteikt sarežģītas domas, un atdzejot „smalkāku” dzeju. Pretstatā tam J. Alunāns „Dziesmiņu” ievadā rakstīja: „Šīs dziesmiņas pārtulkojot, man bij šādas domas: es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu cik spēdams no svešiem grabažiem iztīrīt.” Viņš ar savām valodas zināšanām varēja iestāties un mācīties Tērbatas universitātē.
Manuprāt tas ka J. Alunāns prata tik daudz valodas ļoti sekmēja viņa darbību literatūrā, jo viņš bez savām zināšanām nebūtu varējis izveidot krājumu „Dziesmiņas” un atdzejot slavenu autoru darbus.
Kā varētu raksturot J. Alunāna īso mūžu? Kāds tas bija?
Juris Alunāns ir dzimis 1832. gada 1. maijā Vidzemē, Jaunkalsnavas muižā. Viņa bērnības gaitas nav skarbo dzīves vēju appūstas, un viņam ir brīvs ceļš uz augstāko izglītību. Taču 30. gadu beigās Alunānus piemeklēja viena nelaime pēc otras. ”Manam tēvam jo dienas jo vājāki gāja. Plūdi apnesa nepļautās pļavas, sienu samaitāja. Izcēlās lopu sērga, un lopi izsprāga. Muižas rijas nodega, un līdz ar to sadega visa tā rudens labība. Plostus uz Rīgu laižot, vētra to sadragāja Aiviekstes grīvā. Mans tēvs izgāja no kalsnavas ar baltu spieķi rokā un septiņiem audzināmiem bērniem.” Tā par šo laiku stāsta J. Alunāna brālis Pēteris.…