Latviešu mitoloģijā Jumis (Jumeits, Jumiķis, Jumaleņis, Jumīts, Jumuļeņš, Juimis u. c.) ir druvu dievība, auglības veicinātājs. Pirmajos aprakstos par jumi saukti dubultaugi, t. i., kopā saaugušas vārpas, rieksti un tamlīdzīgi neparasti augu valsts veidojumi. Divžuburu vārpa noderējusi par bagātības un laimes zīmi ne vien latviešiem, lietuviešiem un baltkrieviem, bet arī citām tautām. Par Jumi saukuši arī pēdējo labības kūlīti, tieši pašu pēdējo sauju. Kā vairums seno tautu, arī latvieši ticēja, ka tas, kas atšķiras no vispārpieņemtā, ir augstāka spēka sūtīta zīme, tāpēc piedēvēja tam dievības īpašības Folklorā minēts miežu Jumis, rudzu Jums, linu, riekstu Jumis un citi, un ar katru no tiem saistīti savi ticējumi, savi izpildāmie rituāli. Jumis ir guvis atspoguļojumu ne tikai tautasdziesmās, bet arī ticējumos un dažādās izdarībās. Jumim ir sava grafiskā zīme un tikai Jumim raksturīgās krāsas. Latviešu tautasdziesmās un ticējumos Jumis atainots kā mazs, sprīdi garš vīriņš augu un lapu ietērpā. Jumis, spriežot pēc “Latvju dainām”, raksturīgs galvenokārt Zemgalei: no 195 Jumja dziesmām 97 fiksētas Zemgales līdzenumā, nedaudz mazāk - 60 varianti - nāk no Vidzemes vidienes, bet 14 teksti pierakstīti Latgalē, toties Kurzemē Jumi tikpat kā nepazīst, un tas izskaidrojams ar apstākli, ka zemkopībai piejūras Kurzemē nebija tik liela nozīme. …
