Secinājumi.
Tagad, acīmredzot, ir jāizdara dažādus secinājumus, jānovērtē Cēzara dzīvi un darbību. Lai šīs novērtējums iegūva kaut kādas dzīvas pazīmes, pacentīsimies izveidot Cēzara vēsturiska tēla tuvību. Bet kas īsti ir vēsturiskais tēls? Šīs jēdziens ir pietiekami grūts, un mūsu gadījumā, kad runa ir par Cēzaru, pat pretrunīgs tā, kā mēs jau pārliecinājamies, ka mūsu priekšā ir vismaz divi dažādi tēli. Cēzars, kādu viņu pazīna laikabiedri, un Cēzars mūsdienu vēsturogrāfijā - nesakrit. Var rasties jautājums : kādu no tiem ir jāuzskata par īsto? Viņu personība, acīmredzot, bija tik spilgta un iespaidīga, ka stāsti par viņu, lai arī dažreiz par nepiepildītām rīcībām, bija pateikti no viena cilvēka otrām līdz diezgan tāliem pēcnācējiem. Biogrāfija, kas piederēja Svetonijam, ir pilnā ar dzīviem sīkumiem, un tā atklāj mums Cēzaru – cilvēku ar visiem viņa trūkumiem un labajām īpašībām. Īpašu interesi mums rāda detalizēts Cēzara raksturojums Svetonijā dzīvības aprakstā. Svetonijs raksturo Cēzaru kā oratoru (skat. pielikumu nr.5.)un rakstnieku. Cēzara literāro mantojumu veido trīs darbi : „Piezīmes par gallu karu”, (skat pielikumu nr.6. ) „Piezīmes par pilsoņu karu” un traktāts par stila jautājumiem „Markam Tullijam Ciceronam par anoloģiju”. Cēzars saviem darbiem ir pišķīris tādu literāro formu, kas neprasa īpašo māksliniecisko apdari – tās ir piezīmes jeb komentāri. Tomēr tajos vērojama gan kompozicionāla nobeigtība, gan stilistiski spilgti izstrādātas epizodes. 1 Cēzaru raksturo arī kā karavadoņi un kara mākslas lietprātēju. Svetonijas īpaši izceļ Cēzara uzticību saviem klientiem, rūpēšana par viņiem, kā arī uzmanība un labo attieksmi pret draugiem. Svetonijs atzīmē arī Cēzara dabisko mīkstumu. Īpaši viņš cildinā Cēzara mērenību un žēlsirdību pilsoņu karā laikā un pēc galīgas uzvaras. Bet „diženo,nāvīgo naidu” Cēzars iegūva par savām monarhu manierēm, apvainojošo attieksmi pret senātu, nicināšau pret tautas tribūnām. Cēzars, bez šaubām, ir lielisks, daudzpūsīgi apdāvināts cilvēks. Cēzars kā karavadonis bija profesionali sagatavots; kā foruma politiskais darbinieks – prasmīgs intrigants, cīnītājs, pierādināts nezaudēt dūšu no neveiksmem; kā diplomāts – pietiekami vijīgs un viltīgs, un tikai kā valsts darbinieks viņam nebija ne laika, ne prakses, ne pieredzes. Cēzaram, kā mums jau ir zināms, bija diezgan lielā politiskās darbības un karjeras pieredze, bet tas bija senāta aizkulišu intrigu pieredze, labākajā gadījumā kaujas sadursmes forumā pieredze, bet, kad viņš pēkšņi kļuva par valsts galvu, tad, pirmkārt, viņš nebija sagatavots priekš tā, un, otrkārt, varēja nodarboties ar „valsts lietu kārtošanu” tikai daļēji, gandrīz visu laiku kara darbību gaitā(izņemot pēdējus piecus mēnešus). Tāpēc kā valsts darbinieks viņš izrādījās par diletantu (kaut gan pat par talantīgo diletantu!).
Tomēr daudz svarīgāk priekš mums ir atrisināt jautājumu par to, vai viņš stādīja sev priekšā kā mērķi impērijas izveidošanu, domāja viņš par sevi kā par manarhu, par caru. Patiesībā tas ir divi, nevis viens jautājums, un pie tam dāžadi. Un man liekās, ka uz pirmo jautajumu var būt tikai noraidošā atbilde. Kas attiecas uz otro jautājumu, Cēzara tieksme un nodomi, saistīti ar cara kroni, tad te laikām ir grūtāk izteikt kādu noteiktu secinājumu. Visticamāk, Cēzars, kaut gan ar svārstībam, tomēr domāja par tādu lomu un neizslēdza tādu variantu.
…
