J.Studenta interešu loks bija ļoti plašs. Viņa devums filozofijā, ētikā, psiholoģijā un pedagoģijā nav zaudējis nozīmi arī mūsdienās. Pedagoģiskā aspektā īpaši interesantas viņa atziņas par audzināšanu. To viņš saista ar filozofiju, reliģiju un mākslu. Svarīgu nozīmi audzināšanā J.Students piešķir ģimenei, tajā valdošajām savstarpējām attiecībām, tradīcijām. Interesi izraisa viņa atziņa par sabiedrības lomu jaunās paaudzes audzināšanā. Audzināšanu viņš saistīja ar ētiskām vērtībām un vispārīgo psiholoģiju. J.Students audzināšanu uzskata par īpatnēja veida mākslu, kas plaši pielieto zinātniskas atziņas, bet vēl vairāk dibinās uz audzinātāja personiskās veiksmes un prasmes [4,205].
Ar audzināšanas un izglītības līdzekļiem cilvēka dzīve var iegūt dažādu, pret diametrāli pretēju ievirzi, iezīmējot visai atšķirīgas tendences personības virzības veidošanās procesā. J.Students atzīst, ka mācību, studiju un audzināšanas nolūks nav vis laicīgas, bet gan garīgas mantas krāšana un vairošana. Viņš raksta: „Mēs, latvieši, materiālajā ziņā nekad nevarēsim sacensties ar lielajām tautām un valstīm, un pēc tā mums nav arī jātiecas. Mums jācenšas būt stipriem garīgajā laukā, it īpaši mākslā un zinātnē, izkopjot savas nacionālās īpašības. Tas ir mūsu galvenais uzdevums, ko pildot audzināsim ne vien sevi, bet arī citas tautas”…