Ievads
19.gs. beigās Eiropas mākslā sākās liels un būtisks pārmaiņu laiks. Radās arvien jauni mākslas stilu virzieni, piemēram, simbolisms un impresionisms. Tajā pat laikā radās laikmetiski plašs mākslas stils – jūgendstils, kurš sevī ietvēra šos konkrētos mākslas virzienus.
Jūgendstils ar savu tēlainību, noskaņu, mākslinieciskumu un izteiksmes spēku ir viena no spilgtākajām parādībām 20.gs. mākslā.
Jūgendstila latviskotais nosaukums cēlies no vācu vārda „Jugendstil”, kas apzīmē mākslu. Šis stils visspilgtāk izpaužas arhitektūrā, dekoratīvajā tēlotājmākslā, kā arī lietišķajā mākslā.
Jūgendstils radās kā reakcija pret akadēmisko, uz iepriekšējo vēsturisko stilu formu valodu balstīto 19.gs. eklektisma stilu. Jūgendstils radīja tikai sev raksturīgu izteiksmes līdzekļu klāstu, ko šodien visvairāk pazīst pēc īpatnējiem ornamentiem – liekti saspriegtu līniju pinumiem, apļu, kvadrātu un citu ģeometrisku figūru kārtojumiem, augu motīvu savienojumiem, smejošiem vai arī drūmās grimasēs muti pavērušiem viepļiem ar gariem, plīvojošiem matiem, gulbjiem, un vēl daudz kā vārdos grūti aprakstāma mākslinieku neizsmeļamā izdoma un radošā varēšana.
Jūgendstila būvmāksla kopumā ir krāšņa mūzika akmenī, kur katra detaļa pakārtota pamatidejai. Ornamentālie ciļņi, skulpturālie rotājumi, dažādu materiālu un krāsu salikumi, gleznojumi un viss pārējais, ko jūgendstils labprāt izmantoja mākslu sintēzes līmenī dara šī stila darbus par baudījumu katram, kas grib un prot saskatīt skaistumu.
…
