20. gadsimta sākumā noteikti un aptveroši sevi pieteica jūgendstils. Kopumā tā bija reakcija pret vēsturisko stilu arhitektūru. Arhitektoniskā dekora kā stilu veidojošā faktora un galvenā celtnes idejiski jēdzieniskā simbolisma (semantikas) paudēja vietā jūgendstils lika kvalitatīvi jauna tipa saikni starp utilitāri lietišķo un mākslinieciski izteiksmīgo. Jūgendstila celtnes veidoja, arhitektoniski māksliniecisko tēlu atvasinot no materiāli tehniskās substances
Jūgendstils, rūpējoties par skaistumu visā apkārtējā vidē, to centās panākt nevis ulitārajam, lietišķajam pievienojot izgreznojumus, bet gan mākslinieciski izteiksmīgi, veidojot pašu ikdienišķo lietu. Arhitekts A. Vanags to izskaidroja šādi: "Iedvest arhitektūrai jaunu dzīvību, atkratīties no nodilušām melu formām, vest ārienes izrotājumu organiskā sakarā ar izrotājamo priekšmetu, lūk, šie ir kara saucieni, kuri atskan visās malās.''
Jūgendstila mākslinieciskās metodes būtību savā rakstā "Mākslas amatniecība'' 1904. gadā trāpīgi noformulēja J. Asars: "Par pamatu modernai dekoratīvajai mākslai ir jābūt modernai būvniecībai. Būve nav jākonstruē no ārienes uz iekšieni, kā agrāk darīja, kad rūpējās tikai par impozantu fasādi, lai iekštelpu kārtība iznāktu kāda iznākdama, bet ir jākonstruē no iekšienes uz ārieni, jāierīko iekštelpas pilnīgi lietderīgas un daiļas un to kārtībai tad jāpiemēro nama ārējais veids. Iekštelpām un nevis fasādēm ir jābūt par izejas punktu .'' …
