19. gs. 90. gadu otrajā pusē tēlotājā mākslā parādījās pirmās jūgendstila iezīmes, bet par visaptverošu parādību tas kļuva laikā no 20. gs. sākuma līdz Pirmajam pasaules karam.
Šī stila nosaukumi dažādās zemēs bija dažādi. Latvijā lieto vācisko „Jugendstil”, angļu valodā biežāk lieto „Art Nouveau”, Spānijā – „Modernissimo”, Krievijā – „стиль модерн” un Itālijā – „Liberti”.
Jūgendstils aptvēra visus vizuālo mākslu veidus – glezniecību, grafiku, lietišķo mākslu, arhitektūru. Tā valoda redzama tālaika grāmatu noformējumā, gleznās, plakātos, etiķetēs, reklāmu uzrakstos, traukos, galda piederumos, gaismas ķermeņos, mēbelēs, durvju un logu apkalumos, audumu un tapešu rakstos, apģērbos un apavos, būvniecības keramikā, telpu noformējuma detaļās un būvmākslā kopumā.
Jūgendstila uztvere saistās ar tā savdabīgo, ļoti izteiksmīgo ornamentālo formu valodu – vijīgi saspriegtu, izlocītu līniju mudžekļiem, stilizētu augu ornamentiem, pāviem, maskām, teiksmainu būtņu figūrām. Dominē asimetrija un vertikāli stieptas proporcijas. Kompozīcija var būt gan plastiski plūstoša, gan ģeometriski stingra, ar precīziem lokiem, kvadrātiem, apļiem. Pamatīgums, masīvums, jebkura norāde uz pastāvīgumu vai nekustīgumu – tādas kvalitātes bija pretrunā ar jūgendstilu. Būtībā tas bija dekoratīvais stils, kura uzdevums bija piešķirt visai izturīgām lietām smalkuma un garīgā viegluma ilūziju. Līnija ir jūgendstila ornamenta raksturīgākais elements, kas bieži izpaudās florālajā ornamentā - ūdensaugu motīvos, stilizētos purva stādos, liliju, īrisu, tulpju, orhideju ziedu un kātu izliektajās kontūrās.…
