Jūgendstils 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā pārdzīvoja uzplaukumu visā Eiropā. Visspilgtāk šī stila pārstāvju centieni īstenojās tieši arhitektūrā, it īpaši individuālajā celtniecībā, taču tika celtas arī tirdzniecības ēkas, stacijas, teātru ēkas, daudzdzīvokļu īres nami. Jūgendstils ieviesa brīvu, funkcionāli pamatotu celtņu plānojumu, karkasa konstrukciju un jauno būvmateriālu (dzelzsbetona, stikla, metāla u.c.) plašu izmantošanu. Aktīvi tika risināts mākslas veidu sintēzes problēmas. Tādējādi bija sperts pirmais solis 20. gs. modernās arhitektūras attīstībā, veidojot pārejas posmu no 19. gs. otrās puses tradicionālajām formām uz 20.gs. arhitektūras risinājumiem.JŪGENDSTILA VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS
Jūgendstila metodoloģijas pamatā bija neparasts, netradicionāls formu traktējums, kas saistījās ar simetrijas un regularitātes noliegumu, ar izteiksmīga arhitektoniskā tēla meklējumiem. Izplatību guva dinamiski būvmasu kārtojumi, plūstošas siluetu līnijas, jauns fasāžu noformējums ar īpašu ornamentālo dekoru. Iecienīti kļuva augu un dzīvnieku motīvi.
Jūgendstila arhitektūrā ornaments parasti ne tikai rotāja ēku, bet piedalījās arī tās iekšējās un ārējās kompozicionālās struktūras veidošanā.
Jūgendstilam strauji izplatoties visas Eiropas arhitektūrā, kā jauninājums nereti tika uztverts tikai tam raksturīgais ārējais dekors, nesaskatot šī stila galvenās iezīmes – jauno materiālu un konstrukciju izmantojumu, tādējādi jau tūlīt tika devalvēts pats stils. Visai uzskatāmi tas izpaudās Vācijā, kur jūgendstils vispirms ienāca dekoratīvi lietišķajā mākslā un grafikā. Līdz ar to arhitektūrā šī stila elementi sākumā parādījās tikai celtņu dekorā un savijās ar iepriekšējā posmā izplatītajiem baroka un rokoko formu stilizējumiem…
