19. gadsimta beigās skaļi, skandalozi, kā daudziem tolaik šķita, pat nepiedienīgi sevi pieteica jaunā laikmeta pirmais bērns – jūgendstils. Jaunā stila kaprīzes un neiecietība pret akadēmiskuma un saloniskuma stīvajiem štampiem, protams, radīja šoku Eiropas zemju konservatīvajā sabiedrības daļā. Jūgendstils noliedza vēsturisko stilu paraugus, atbrīvojās no ordera kārtojuma principa fasādēs, nāca ar jaunu, racionālu konstrukciju plānojuma principiem. Jaunā stila stihija – jūras viļņojuma, plūstošu matu cirtu, dekoratīvu augu un ģeometrisku elementu motīvi.
Jūgendstila māksliniekiem neizsmeļams iedvesmas un ideju avots bija daba; daudziem no viņiem bija visai pamatīgas zināšanas botānikā, kuras deva tiem iespēju gūt impulsus savai darbībai augu pasaulē. Ziedi, lapas, stiebri ar saviem dabiski izliektajiem siluetiem kalpoja par materiālu radošai fantāzijai. Priekšroka tika dota lilijām, īrisiem, orhidejām, arī palmu zariem, ūdensaugiem – visam, kas kalpoja “dzīva” raksta izveidošanai. Stilizācijai lieliski pakļāvās spilgtie un graciozie kukaiņi un putni – spāres, bezdelīgas, pāvi u.c., arī tādi dzīvnieki kā čūskas un dzinējsuņi. Mākslinieki bieži izmantoja arī sievietes ķermeņa attēlojumu, īpaši – saistībā ar fantastiski savītiem vai brīvi krītošiem matiem.
Bioloģisko formu un dabas pirmatnējo spēku estezācijas dēļ jūgendstila vēsturnieks Roberts Šmuclers tam piedēvēja “bioloģisko romantismu”. Tas konkrēti izpaudās ne tikai daudzajos vairāk vai mazāk naturālistiski atdarinātajos “brīvās dabas” motīvos ornamentā, bet arī vispārējā formu raksturā, tendencēs tas veidot neregulāras, asimetriskas, liektas un viļņveidīgas. Tādejādi tieši šis asimetriski viļņveidīgu līniju un formu ritms kļuva par tipiskāko jūgendstila formālo pazīmi. Visbiežāk ornamentā bija augu valsts motīvi.. Tāpat ornamentā tika iekļauti dzīvnieki. Kā specifisku motīvu jomu izceļ ūdens floru un faunu (ūdensrozes, aļģes, zuši, medūzas, jūras zvaigznes u.c.). Ļoti tipiskas bija idealizētas sieviešu kailfigūras ar erotisku ilgu izteiksmēm un pozām, ar brīvi izlaistiem matiem, kuru garās, līkumotās sprogas pašas par sevi veidoja ornamentālu zīmējumu.7
Aplūkojot jūgendstila ēku, rodas pacilājošs noskaņojums, ko izraisa augu valsts ornamentika, fantastisku būtņu figūras, vijīgas līnijas un dažbrīd pat drosmīgas krāsu rotaļas, iluzoriski logi un stāvi, tomēr tā vēl ne tuvu nav jūgendstila būtība. Amerikāņu jūgendstila ornamenta meistars arhitekts Lūiss Salivans (1856-1924), formulējot jūgendstila prasmi lietišķo padarīt skaistu, izvirzīja vēlāk tik ļoti populāro tēzi “Forma seko funkcijai”.
Jūgendstila pārstāvji uzskatīja, ka būve nav jākonstruē no ārienes uz iekšieni, kā darīja agrāk, kad rūpējās tikai par impozantu fasādi, lai iekštelpu kārtība iznāktu kāda iznākdama, bet ir jākonstruē no iekšienes uz ārieni, jāierīko iekštelpas pilnīgi lietderīgas un daiļas un to kārtībai tad jāpiemēro nama ārējais veids. Iekštelpām un nevis fasādei ir jābūt par izejas punktu.
Jūgendstila koncepcijā galvenais ir jauna estētiskā pieeja telpiskās vides iekārtošanā. Izvēlētās teorētiskās doktrīnas sasniegšanā jūgendstils balstījās uz ansamblitātes ideju, vienotā stilistikā, piemēram, veidojot gan nama ārējo fasādi, gan interjeru un mēbeles, gan nama saimnieces tērpu un rotaslietas.
Jūgendstils bija universāls stils. Tas tika pielietots arhitektūrā, lietišķajā mākslā, tēlotājas mākslā, grāmatu grafikā, scenogrāfijā, juveliermākslā.
Jūgendstila ideoloģijā un ikonogrāfijā bija daudz jauna un neparasta, kas atspoguļojās arī Latvijā. Jūgendstils, piemēram, tiecās kalpot sabiedrības visu šķiru un sociālo slāņu interesēm, sava demokrātiskuma dēļ riskējot pašam pārvērsties par masu kultūras izpausmi.
Jūgendstils dekoratīvi sludināja nepieciešamību iekārtot dzīvi saskaņā ar mākslas likumiem un kultūrā veicināja tādu jaunu virziena rašanos kā tehniskā estētika, dizains.
Jūgendstila attīstības laikā mākslinieciskās uzmanības lokā pirmo reizi nonāca tādi elementi kā pilsētas iela, skatlogs.
Iela ar savu iekārtojumu – veikaliem, kafejnīcām, restorāniem, kļuva par labklājības un dzīves veida simbolu, šajā ziņā nomainot pilis, savrupmājas. Iela kļuva par populārāko pilsētnieku promenādes vietu. Iela strauji pārvērtās par biznesa centru, jo pilsētas reprezentatīvākajos rajonos sāka celt dažādus kantorus, kuri agrāk atradās rūpnieciskajos kvartālos.
Savukārt skatlogs kļuva par savdabīgu informācijas formu, ar mākslinieciskiem līdzekļiem atspoguļojot attiecīgā veikala, kafejnīcas, restorāna komerciālo iedabu.
Jūgendstila periodu ielu un skatlogu noformēšana kļuva par jaunu kultūras parādību ar patstāvīgu profesionālo specifiku.1
Līdz ar visu mākslu attīstību arī arhitektūra juta nepieciešamību pēc kaut kā pilnīgi cita, vēl nebijuša. Pamazām sākās jūgendstila laiks. Šoreiz tā nebija tikai formāla stilu maiņa. Izmaiņas skāra arī būvmākslu. Tika pielietoti jauni konstruktīvi paņēmieni un būvmateriāli: dzelzsbetons, lielizmēra velmēti logu stikli, metāla konstrukcijas utt.
…
