Jūgendstils 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā piedzīvoja uzplaukumu visā Eiropā. Uzskatāmi šī stila pārstāvju pūliņi īstenojās tieši arhitektūrā, it īpaši individuālajā celtniecībā, taču tika celtas arī tirdzniecības ēkas, stacijas, teātru ēkas, daudzdzīvokļu īres nami. Jūgendstils ieviesa brīvu, funkcionāli pamatotu celtņu plānojumu, karkasa konstrukciju un jauno būvmateriālu ( dzelzsbetona, stikla, metāla u.c. ) plašu izmantošanu. Aktīvi tika risināts mākslas veidu sintēzes problēmas. Tādejādi tika sperts pirmais solis 20. gs. modernās arhitektūras attīstībā, veidojot pārejas posmus no 19. gs. otrās puses tradicionālajām formām uz 20. gs. arhitektūras risinājumiem.
Jūgendstila vispārējs raksturojums - jūgendstila metodoloģijas pamatā bija īpašs, netradicionāls formu traktējums, kas saistījās ar simetrijas un regularitātes noliegumu, ar izteiksmīga arhitektoniskā tēla meklējumiem. Izplatību guva dinamiski būvmasu kārtojumi, plūstošas siluetu līnijas, jauns fasāžu noformējums ar īpašu ornamentālu dekoru. Iecienīti kļuva augu un dzīvnieku motīvi. Jūgendstila arhitektūrā ornaments parasti ne tikai rotāja ēku, bet piedalījās arī tās iekšējās un ārējās kompozicionālās struktūras veidošanā. Jūgendstilam strauji izplatoties visas Eiropas arhitektūrā, kā jauninājums nereti tika uztverts tikai tam raksturīgais ārējais dekors, nesaskatot šī stila galvenās iezīmes - jauno materiālu un konstrukciju izmantojumu, tādēļ jau nevilcinoties tika devalvēts pats stils. Visai uzskatāmi tas izpaudās Vācijā, kur jūgendstils vispirms ienāca dekoratīvi lietišķajā mākslā un grafikā.
…