Šajā ekskursijā vērosim jūgendstila namus, to fantastiski bagāto un krāšņo ornamentiku. Namu vēstures nav varbūt tik dižciltīgas, kā senākām celtnēm, bet tie izceļas ar savu neatkārtojamību un, jāpiebilst, ka par jūgendstila namiem mēs varētu teikt to pašu, ko par cilvēkiem: katrs nams ir ar savu personības auru.
Pirms dosimies aplūkot jūgendstila Rīgas senāko daļu – Vecrīgu, pastāstīšu par jūgendstila rašanās cēloņiem, impulsiem un stila īpatnībām.
Tehnikas progress veicināja izgudrojumus daudzās cilvēka darbības sfērās, arī arhitektūrā un celtniecībā. Sākās jaunu celtniecības materiālu apgūšana, kas tomēr izpaudās tikai tehniska rakstura būvēs, jo klasiskajās tradīcijās audzinātie arhitekti nenovērtēja jauno materiālu iespējas. XIX gadsimta sākumā sabiedriski nozīmīgas celtnes, valsts iestādes un pilsētu kompleksus parasti veidoja divi speciālisti – inženieris, kas no jaunajiem materiāliem radīja konstrukcijas, un arhitekts, kas izveidoja eklektisku [eklektisms – dažādu pagātnes stilu atdarināšana un savienošana XIX gadsimta arhitektūrā un mākslā] celtnes vizuālo ietērpu. Tādēļ XIX gadsimta arhitektūrai trūka vienotības un mākslinieciskās viengabalainības, kas turpinājās līdz pašām gadsimta beigām.
Gadsimta beigas ir pārblīvētas ar eklektismu - bagātīgiem, krāšņiem dekoriem, kuru elementi nākuši no dažādu laiku un zemju arhitektūras stiliem. Eklektismam raksturīgi, ka bieži tika zaudēta mēra izjūta dekoratīvo elementu lietošanā. Tomēr līdzās individuāla rakstura eklektiskiem risinājumiem sabiedrisko ēku (muzeju, teātru, baznīcu, banku u.c.) celtniecībā vērojama arī celtnes funkcijas noteikta, standartizēta pieeja stila izvēlē. Tā, piemēram, teātru celtniecībā izmantoja renesanses un baroka formas (neobaroks), muzejus centās veidot klasicisma tradīcijās, bet baznīcām, bibliotēkām, rātsnamiem, skolām, dzelzceļa stacijām izmantoja gotikas, retāk romāņu stila formas (neogotika, neoromānika).…
