Ebreji dzīvoja Latvijā jau pirms XVI gadsimta. Tomēr, lai iebrauktu Rīgā, bija vajadzīgas speciālas atļaujas. Visbiežāk tās tika izsniegtas gadatirgu laikā, jo ebreji bija nepārspējami tirgotāji. Pirmo Rīgas ebreju iebraucamo vietu ar nosaukumu „Judenburgen” atklāja 1636. gadā. Šajā vietā vajadzēja apmesties visiem ebrejiem, kas ieradās Rīgā. Pirmo ebreju kapsētu Rīgas rāte atļāva ierīkot 1725. gadā netālu no Daugavas pretī Kajusalai. Pirmā ebreju draudze tika nodibināta 1764. gada jūnijā ārpus Rīgas, bet pirmā Latvijā ebreju valodā izdotā grāmata tika nodrukāta Rīgā 1780. gadā. Tā bija reliģiska satura mācību grāmata senebreju valodā.
No 1813. gada ebrejiem tika piešķirtas tiesības dzīvot Rīgas nomalē, Maskavas priekšpilsētā. Tiesības brīvi apmesties uz dzīvi Rīgā ebreji saņēma 1893. gadā. Pašlaik pastāvošā Rīgas ebreju reliģiskā draudze dibināta 1835. gadā, tā nedarbojās tikai nacistu režīma laikā.
Rīgas rāte 1843. gadā atļāva ebrejiem nojaukt veco koka sinagogu un uzcelt tās vietā jaunu akmens dievnamu. 1871. gada 1. augustā Rīgā, Gogoļa ielā tika atklāta lielā ebreju sinagoga. Tā tika nodedzināta nacistu okupācijas laikā 1941. gada 4. jūlijā.
Kā teicis pāvests Jānis Pāvils II, „ebreju drausmīgais liktenis ir kļuvis par simbolu prāta aptumsumam, kādā spēj nonākt cilvēks, kad tas vēršas pret Dievu”.
Nacisti Latvijas teritorijā iznīcināja ap 75 000 ebreju.
Pašlaik Latvijā dzīvo 15 000 ebreju. Rīgā darbojas viena horālā sinagoga un viens lūgšanu nams. Sinagogas ir atvērtas arī Daugavpilī un Liepājā.
Ebreji tic, ka Dievs ar viņu senčiem ir noslēdzis derību jeb līgumu un ka viņu pienākums ir dzīvot pēs Dieva likumiem.
…
