Jānis Poruks ir viens no izcilākajiem latviešu humānistiskās literatūras pārstāvjiem. Vairāk pazīstams gan kā dzejnieks un rakstnieks, tomēr savu daļu ieguldījis arī filozofijas attīstībā. Tai veltīti gan atsevišķi apcerējumi, gan arī filozofiskas idejas caurvij viņa literāros darbus. Viņa daiļradē vērojamas asas pretišķības un pretrunas. Daļa darbu uzrakstīti reakcionārajā romantisma garā, bet daļa darbu reālistiski. Daļai J. Poruka prozas darbu ir filozofiskas paralēles, alegorijas, tai skaitā konceptuālās prozas raksturs. Darbos ir stingrā saskaņā ar ētiskajām vērtībām un filozofiskajiem uzskatiem.
J.Poruka garajā stāstā "Pērļu zvejnieks" (1895), kurā filozofiski reflektējošs, intraverts platoniskas mīlestības maksimālisms, svešs konformismam un prakticismam, tēlots kā neiederīgs sadzīviskā ikdienišķu vērtību vidē. Stāsta "Pērļu zvejnieks" romantiskās idejas sakņojas R. Vāgnera, Novālisa un citu romantiķu, kā arī Platona cilvēka un mīlestības metafiziskajā izpratnē. J. Poruka varonī dominē dzīves garīgās izjūtas intensitāte un maksimāli spriegs transcendentāls pārdzīvojums. Stāstam daļēji autobiogrāfisks raksturs. Turpmākajos rakstnieka prozas darbos lielākoties stāsta "Pērļu zvejnieks" ideju sazarošanās un variēšanās, skatot pasauli un cilvēkus pretstatu vienībā un duālismā, sākot ar romantiskā maksimālisma dramatismu un estētisko altruismu līdz reāliem vai pat naturāliem personāžiem un konfliktiem: (6).
Romantiskas mīlestības stāstā "Brūklenāju vaiņags" (1904). …