Johans Gotlībs Fihte "Cilvēka sūtība". Par cilvēka lielumu

Fihtes darba Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu fragmenta analīze
Otrā grāmata ZINĀŠANAS 59. – 64. lpp

J. G. Fihtes otrā grāmata ZINĀŠANA veidota kā dialogs starp Es un Garu. Jāpiebilst, ka Es kurš runā grāmatā, nekādā gadījumā nav autors; gluži otrādi, autors vēlas, lai par to kļūtu lasītājs; lai lasītājs ne tikai vēsturiski uztvertu šajā sacerējumā teikto, bet arī lasot tik tiešām sarunātos pats ar sevi, visu apsvērtu, izvērtētu rezultātus, nonāktu pie noteiktiem slēdzieniem un pārdomām, tīri no sevis paša, attīstītu un sevī uzbūvētu to domāšanas veidu, kura vienkāršotu attēlu viņam piedāvā J. G. Fihte. Es princips nenozīmē to, ka priekšplānā tiek izvirzīta cilvēka egoistiskā iedaba.
Tas par ko šajā fragmentā raksta J. G. Fihte, būtībā ir cilvēka garīgās atmošanās process. Galvenā sarunu tematika – lietu uztvere, lietu būtība, cilvēka spēja saskatīt realitāti caur sevi. Šajā sarunā Gars nenes nekādas jaunas atklāsmes, bet uzdodot jautājumus, vedina Es uz pārdomām un spriedumiem. Ar saviem jautājumiem Gars vada Es uz arvien dziļākām atklāsmēm. Jautājumi ir ļoti svarīgi, jo filozofija sākas ar jautājumiem, nevis ar atbildēm uz tiem. Uzdot jautājumu, kas ved projām no nezināšanas, pat ir grūtāk, nekā uz to atbildēt, jo pats jautājuma veids jau zināmā mērā sevī slēpj atbildi. Filozofijā ir „jāpiedalās” ar savu personību, ar savu domāšanu, dzīves pieredzi. Filozofija nav monologs, bet gan dialogs, saruna ar sevi (Es) un citiem (Gars), skolotāja – vārda visplašākajā nozīmē kā gudrības nesēja – uzklausīšana un patstāvīgas atbildes meklēšana.
…