Johans Gotfrīds Herders

Johans Gotfrīds Herders

Dzimis 1744.gada 25.augustā Morungenā, Prūsijā, miris 1803.gada 18.decembrī Veimarā. Filozofs, estēts, rakstnieks, atdzejotājs, kritiķis, teologs.
J.G.Herders savus filozofiskos un zinātniskos darbus rakstījis, izmantojot dažādas formas – izvērstu filozofisku traktātu, eseju, vēstuli, lekciju, dialogu un trialogu. Ļoti apjomīgs un izvērsts ir darbs „Idejas par cilvēces vēstures filozofiju”, „Vēstules humanitātes veicināšanai”, „Tīrā prāta kritikas metakritika”, „Kalligone”.
Herdera darbu lielā nozīme Eiropas 18.gadsimta otrās puses un 19.gadsimta sākumā kultūrā izrietēja ne tikai no to satura, bet arī no kāda būtiska Herdera principa : no katras dzīves vietas, vides paņemt maksimālo savai garīgai izaugsmei, intelekta bagātināšanai, lai ar savu darbību, idejām, darbiem savukārt bagātinātu šo vidi. Enerģiskais J.G.Herders daudz ceļo, to atspoguļo darbā „Mana 1769.gada ceļojuma žurnāls”. Pat kuģis Herderam nav tikai „peldošā mājvieta”, bet ārkārtīgi piemērota vieta pašanalīzei, pārdomām par Rīgā aizvadītajiem 5 gadiem un lielu nākotnes ieceru veidošanai.
Herders dzīvoja un darbojās apgaismības laikmetā. Apgaismības humānisms caurauž Herdera darbus. Tajos viņš atklājas arī kā „saprāta misionārs”, kas vēršas pret dažāda veida fanātismu, neiecietību, aizspriedumiem, sofiktisku, tautas apmuļķošanu.
Kā teologs un mācītājs Herders drīzāk bija morālfilozofs. Viņš norobežojās no dogmatisma, daudzos jautājumos paužot personisko viedokli un par to izpelnījās kritiku no ortodoksālās baznīcas.…