Mākslinieciski nozīmīgākais Neikena stāsts ir „Bāris.” Tajā risināta pazudušā dēla tēma. Autors šajā stāstā risinājis audzināšanas problēmu. J. Neikens tiesā aklu, nesaprātīgu mātes mīlestību, kas ir tikpat ļaundabīga kā bezjēdzīga bardzība. Tā pamatdoma ir tāda, ka bērns audzināms ar dievvārdiem, tikumisku pamācību un darbu.
Kalējienei karstumguļā nomiris vīrs. Pie vīra nāves gultas viņa nosolījusies audzināt dēlu Pēterīti, glabājot to kā aci pierē. Atraitnes lolotais un lutinātais ņiprais puika sadraudzējas ar palaidnīgo Jēci, neko daudz neiemācas ne pie saimniekiem Kaķīšiem, ne skolā, ne pie lauku amatniekiem. Arī kalēja darbā viņam neiet labi, jo nenoturīgā rakstura dēļ Pēteris sapinas ar Cangi un citiem vieglprāšiem un dzērājiem. Par viltotas naudas izplatīšanu viņš nonāk cietumā. Vēlāk viņš strādā Krievijā cukurfabrikā, kļūst pusakls, beidzot saprot, ka darījis pāri mātei. Bet ir jau par vēlu, viņa nožēlas māte vairs nedzird, un dzimtajā pusē viņu neviens vairs negaida. Radinieks mežsarga Tenis, viņa vēstuli izlasījis saka: „Vai mums neliešu tepat nav diezgan, ka tādus vēl par naudu no Krievzemes lai mājā ved!”…