Jānis bija nācis no nabadzīgas ģimenes, tādēļ jau agri tam nācās iet strādāt, lai apgādātu sevi un ģimeni: „ Nabaga zēns, kalpa dēls, mūžīgās pastalās iekāpis, melnu lakatiņu ap kaklu, mūžīgi salāpītiem elkoņiem un sēžamo vietu. ”
Jānis bija īsts vīrietis, jo viņš vēlējās darīt tikai tādus darbus, kas pierādītu viņa vīrišķību. Lai to pierādītu, viņš saderēja ar Miķeli par to, kurš nopļaus vienu vālu zāles: „„ Pļausim vienu vālu katrs! ” – es saucu.” Šajās derībās viņš uzvarēja un tādēļ viņš sajutās daudz labāk, jo domāja, ka šī uzvara cels viņa vērtību Aijas acīs. Jānis arī nebija apmierināts tad, kad saimniece lika tam plūkāt lupatiņas, jo šādi darbi esot sieviešu, nevis vīru cienīgi.
Aija šajā triloģijā ir viens no svarīgākajiem tēliem. Viņas vārdā nosaukta grāmata un triloģijas pirmā daļa, kurā stāsta par Jāņa sastapšanos ar šo skaisto meiteni.
Aija bija bagāta saimnieka audzēkne, kas mācījās kopā ar Jāni: „Bet viena skolā nāca, kurai neuzdrošinājos rakstīt, kaut gan man viņa patika par visām labāk. Tā bij par mani gadu vai arī divus gadus vecāka, ļoti skaista un apdāvināta meita, bagāta saimnieka audzēkne.” Viņa bija bārene ar labām manierēm, kas zināja kā uzvesties: „Un Aija, kas tā tikai esot par meitu! Kā liels cilvēks viņa tevi saprotot un zinot. Šai roku pabučojusi, atvadījusi lielu gabalu, lai suņi nerej. Kā jau bāreņa bērns, tāds jau mākot un zinot, kā pasaulē jādzīvo.”…