“Katrs mākslinieks rada pasauli sev, pēc savas garīgās sfēras,” un Jēkabs Kazaks, gleznojot apkārt verdošo, līdz izmisumam traģisko bēgļu likteni un latviešu strēlniekus vai portretējot pats sevi, kā spogulī atklāj laikmeta kopainu.
“Pagara auguma, glīts, ļoti nopietns, kaut arī zem šīs nopietnības slēpjas kluss humors. Jebkuru darbu, pie kura ķērās, darīja ar milzīgu aizrautību, mūžīgi eksperimentēja, meklējot jaunu mākslas valodu, bieži portretēja sevi. Mākslas teorijas jomā viņš mums bija visspēcīgākais,” – tāds divdesmit gadus vecais Penzas mākslas skolas audzēknis Jēkabs Kazaks bija palicis drauga Kārļa Baltgaiļa atmiņā. Piecos gados tapa viss Jēkaba Kazaka īsā mūža radošais mantojums.
1895.gada 18.februārī desmitos vakarā Rīgā piedzima zēns, ko 6.aprīlī Lutera baznīcā kristīja mātesbrāļa vārdā par Jēkabu Robertu un kam bija lemts kļūt par vienu no talantīgajiem latviešu māksliniekiem. Tēvs Pēteris Kazaks bija sētnieks Vecrīgā, un zēna bērnība aizritēja Jēkaba baznīcas laukumā. Tēvs esot bijis patriarhāla rakstura, nosvērts un reliģiozs, bet māte Ede, bijusi sirsnīga, labsirdīga un dzīvas dabas. Neskatoties uz skopo rocību, vecāki netaupīja līdzekļus dēla izglītošanai skolā (1908 – 1913).
Varbūt Jēkabs būtu pievērsies kādai citai profesijai, ja skolā zīmēšanu nebūtu mācījis Jūlijs Madernieks, kas ar savu vērienīgi radošo devumu latviešu ornamenta pilnveidošanā bija viena no spilgtākajām personībām divdesmitā gadsimta sākuma Latvijas kultūrā.
1913.gadā Jēkabs Kazaks arī izšķīrās par mākslas ceļu un iestājās Rīgas pilsētas mākslas skolā, kuras direktors no 1909.gada bija Vilhelms Purvītis. Skolā uzņēma audzēkņus ar vidējo izglītību, un mācību programmā bija tikai speciālie priekšmeti – zīmēšana, gleznošana un mākslas vēsture. …