Ievads
Vārds „loģika” veidots no sengrieķu vārda logos (vārds, jēdziens) un ir daudznozīmīgs. Ar to apzīmē gan zinātni par domāšanu, gan noteiktu domāšanas īpašību (sakot, ka attiecīgā cilvēka domāšanai piemīt „dzelzs loģika” vai arī viņa prātojumos nav loģikas), gan arī īstenības parādību likumsakarību (norādot uz „lietu loģiku”). Šajā darbā vārds „loģika” lietots tikai kā zinātnes par domāšanu apzīmējums. Loģika pēta cilvēka domāšanu. Taču atšķirībā no citām zinātnēm, kas arī pēta cilvēka domāšanu (piemēram, psiholoģija), loģika pēta domāšanu kā apkārtējās pasaules izziņas līdzekli; tā pēta cilvēka domāšanas likumus, formas un paņēmienus, kuru ievērošana ir īstenības izziņas nepieciešams priekšnosacījums.
Jautājumi, kas saistīti ar īstenības izziņu, ar izziņas nosacījumiem, ir ļoti svarīgi filozofijas jautājumi. Tāpēc loģika, kas pēta izzinošās domāšanas formas un likumus, ir filozofiskā zinātne.
Tātad loģika ir filozofiska zinātne par formām, kurās noris cilvēka domāšana, un par likumiem, kuriem domāšana pakļauta.
Fizikā vielu var pētīt dažādos līmeņos: molekulu, atomu, elementārdaļiņu līmenī. Arī loģisko struktūru atkarībā no pētīšanas uzdevumiem pētī trijos dažādos līmeņos: (1) prātojumu un pierādījumu līmenī; (2) apgalvojumu līmenī; (3) atsevišķu jēdzienu līmenī. Katrā šajā līmenī loģisko struktūru pētī tikai nepieciešamā detalizācijas pakāpē. Atbilstoši katram līmenim tiek izdalītas arī domāšanas galvenās formas – slēdziens, spriedums, jēdziens. Šajā darbā lielāka uzmanība tiks pievērsta jēdzienam, un tieši jēdziena veidiem un attiecībām starp tiem.
Vārds „jēdziens” tiek lietots divās nozīmēs. Pirmkārt, par jēdzienu sauc vairāk vai mazāk sistematizētu domāšanas priekšstatu kopu par atsevišķu priekšmetu (vai par noteiktas klases priekšmetiem, to īpašībām u. tml.). Jēdzienu kā izziņas tēlu par kādu priekšmetu veido noteikta apgalvojumu kopa par priekšmeta dažādām īpašībām, tā elementu savstarpējām attiecībām, eksistēšanas un izmaiņas likumiem, mijiedarbību ar citiem priekšmetiem. Jēdzieni kā zināšanas par īstenības parādībām mainās – tie padziļinās, attīstās lietu un parādību izpētes gaitā. Tā, piemēram, atoma jēdziens no Dēmokrita laikiem līdz mūsdienām ir kolosāli izmainījies un attīstījies.
Jēdzienus kā izziņas priekšstatu sistēmas pētī dialektiskā loģika, kura atklāj jēdzienu attīstības likumsakarības, to mainību, elastību, kas dod iespēju atspoguļot parādību kustības un attīstības sarežģīto, pretrunīgo procesu.
Otrkārt, par jēdzienu sauc informāciju, kuru izsaka deskriptīvie termini. Tā, piemēram, teikumā „Mēness ir Zemes dabiskais pavadonis” termins „Mēness” izsaka informāciju par nakts spīdekli. Šī informācija dod iespēju atšķirt Mēnesi no visiem pārējiem debess ķermeņiem; termins „Zemes dabiskais pavadonis” ietver informāciju par dabiskajiem debess ķermeņiem, kuri saistīti ar Zemi. Jēdzieni šajā otrajā nozīmē ir vienkāršākie „ķieģelīši”, kuri veido jebkuru konkrētu domu par parādībām. Jēdzienu kā deskriptīvā termina informatīvo saturu pētī formālā loģika.
…
