Loģika ir humanitārā zinātne, kuras izziņas objekts ir cilvēks. Taču cilvēks kā sarežģīta biosociāla sistēma ar vairākām apakšsistēmām ir ne tikai humanitāro, bet arī sociālo un dabas zinātņu objekts.
Vārds “loģika” ir veidots no sengrieķu vārda “logoss”, bet tas ir skaidrojams vismaz trīs variantos, no kā izriet vairākas šī vārda nozīmes:
1)vārds “logoss” skaidrojams kā esamības likums,
2)vārds “logoss” skaidrojams kā “doma”,
3)vārds “logoss” skaidrojams kā “mācība”.
Cilvēka izziņa ir aktīvs un mērķtiecīgs īstenības izpratnes process, kas pamatojas uz informāciju, kas iegūta ar maņu orgānu palīdzību. Domāšana ir īstenības vispārināts atveidojums. Domāšanas aktualizācija apziņā ir iespējama tikai noteiktās valodu formās.
Domāšanas loģiskās struktūras atbilstoši trim domāšanas galvenajām formām tiek pētītas trijos līmeņos:
1)jēdzienu līmenī (ko arī mēģināšu savā darbā aprakstīt);
2)spriedumu līmenī;
3)slēdzienu līmenī.
Uz loģikas likumiem pilnā mērā attiecas viss teiktais par esamības fundamentāliem likumiem. Uz loģikas likumiem balstās loģiskās kārtulas, kas reglamentē domāšanas procesu. Loģisko kārtulu pārkāpumus sauc par loģiskajām kļūdām.
Domas saturu veido tās patiesums – domas satura atbilstība īstenībai. Domāšanas loģisko struktūru raksturo tās pareizība – loģiskas struktūras atbilstība noteiktām loģiskām kārtulām.…