Jēdziens- domāšanas forma, kas atspoguļo priekšmetus un parādības pēc to būtiskajām pazīmēm.
Vārda jēgas nozīme veido jēdziena saturu. Tajā ir ietvertas visas priekšmetam raksturīgās pazīmes, kuras veido noteiktu kopumu, kas rada priekšstatu par attiecīgo priekšmetu.Piemēram, jēdziena “lietvārds” saturu veido tā pazīmes- pastāvīgs, lokāms vai nelokāms vārds, dzimte, skaitlis un locījums. Jēdziena “augs” saturu veido citas pazīmes. Tās ir galotne, sakne un stumbrs.
Jēdziena apjomu veido tie domāšanas atspoguļotie priekšmeti, kuriem piemīt jēdziena saturā norādītās īpašības. Piemēram, jēdziena “lietvārds” apjomu veido visi lietvārdi neatkarīgi no to formas, bet jēdziena “augs”apjomu – visi augi, vai tas būtu koks vai vizbulīte.
Ja jēdziena saturs ir skaidrs un apjomu ir iespējams noteikt precīzi, tad šādus jēdzienus sauc par noteiktiem jēdzieniem. Tadi ir iepriekš minētie “koks’, “lietvārds”, jo ir iespējams precīzi nošķirt, kas ir augs un kas lietvārds.Ja runā par jēdzienu “skaists cilvēks”, tad sākuma kritēriji mainās nepārtraukti. Pat diviem cilvēkiem var būt dažādi uzskati par to, kas ir skaists cilvēks. Šādus jēdzienus, kuru saturu un apjomu nav iespējams precīzi noteikt, sauc par nenoteiktajiem jēdzieniem.
Jēdzieni kā zināšanas par īstenības parādībām mainās – tie padziļinās, attīstās lietu un parādību izpētes gaitā.Piemēram, atoma jēdziens no demokrita laikiem līdz mūsdienām ir kolosāli izmainijies un attīstījies.
Jēdzienus kā izziņas priekšstatu sistēmas pētī dialektiskā loģika, kura atklāj jēdzienu attīstības likumsakarības, to mainību, elastību, kas dod iespēju atspoguļot parādību kustības un attīstības sarežģīto, pretrunīgo procesu. Jēdziens ir komplekss, kurš sastāv no deskriptīvā termina jēgas un priekšmetiskas nozīmes. Termina jēgas nozīme veido jēdziena saturu, bet priekšmetiskā nozīme –tā apjomu. Saturs un apjoms ir jēdziena loģiskās struktūras nepieciešamie un vienīgie elementi.…
