Deviņpadsmitā gadsimtā 50. gadi latviešu tautas vēsturē ir ienākuši un nostiprinājušies ar skanīgu nosaukumu – tautiskās kustības atmoda. Tas ir latviešu tautas piešķirts apzīmējums laikmetam, kad mūsu tauta modās brīvai, apzinātai un radošai dzīvei. Visu cilvēka dzīves norišu pamatā ir kādas noteiktas idejas, un tādi, konkrētu domu strāvojumi bija tautiskās atmodas kustības rosinātāji. Katras kustības, tāpat kā auga, attīstībai ir vajadzīgas iepriekš iedēstītas sēklas, ko nākamajiem tautiskās kustības vadoņiem un sludinātājiem bija jāturpina sēt dedzīgajās latviešu sirdīs, bija jau iedēstītas 18. gadsimta nogalē un 19. gadsimta sākumā.
1796. gadā Vidzemes vācu tautības luterāņu mācītājs Garlībs Merķelis, vēl nepilnus 30 gadus vecs būdams, Leipcigā bija izdevis grāmatu vācu valodā, kuras latviskais nosaukums bija Latvieši, it sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimta beigās. Kādā 1794. gada ziemas naktī Merķelis uz papīra lapas bija uzrakstījis šis grāmatas nosaukumu un izdošanas nolūku:” Es nolieku šo darbu cilvēces priekšā kā dokumentu tai atbildīgai prāvai, kas nākotnē agri vai vēlu tiks uzsākta pret manas tēvzemes apspiedējiem. Drebiet, savu brāļu tirāni! Tiesa būs briesmīga un drīza!” Divi latviešu tautai naidīgi spēki apvienojās cīņās pret zemniekiem, kuri bija apbruņoti ar dakšām, rungām, izkaptīm un dažām medību bisēm. Kauna nomazgāšana bija sākusies, un tā turpinājās līdz 1944. gada 18.novembrim, valsts svētku dienai, kad netālu Lielrendas, Abavas krastā, leitnanta Rubeņa kureliešu bataljona leģionāri un aizsargi sakāva vāciešu SS vīru kolonnu. Merķeļa vācu valodā sarakstītā grāmata nekļuva zināma latviešu tautas vairākumam, bet tautas atmodas kustības vadoņi bija to lasījuši.…
