Jaunlatvieši

Terminam “jaunlatvieši” ir vēsturiska izcelsme. Lai pievērstu uzmanību pirmās nacionālās kustības „kaitīgumam” un diskreditētu to valdības acīs, baltvācu mācītāji šo kustību nicīgi dēvēja par „Jauno Latviju” pēc analoģijas ar Vācijas revolucionāro biedrību „Jaunā Vācija” (1834-1850), kuras dalībnieki aktīvi piedalījās Vācijas 1848.-1849. gada revolūcijā. No apzīmējuma „Jaunā Latvija” izveidojās termins „jaunlatvieši”, kas tautā iesakņojās kā latviešu nacionālās apziņas un nacionālās kultūras pirmo veidotāju apzīmējums. Nosaukumu "jaunlatvieši " pirmo reizi lietoja vācu mācītājs G. Braše, kurš, izlasot J. Alunāna dzejoļu krājumu "Dziesmiņas", kas iznāca 1856.gadā, saskatīja tā antifeodālo raksturu. Viņš autoram piedēvēja jaunlatvieša vārdu, ar to domājot nemiernieku, dumpinieku. Sākotnēji šis jēdziens tika lietots nievājošā, ironiskā nozīmē.