Vārds „attieksme” mūsos rada subjektīvu izpratni par lietām, parādībām, kā arī cilvēkiem. Attieksme mūsos ir izveidojusies par konkrēto lietu sen atpakaļ, tā izveidojas pat līdzi neanalizējot, kāpēc, un kad. Dzirdot kādu sarunājamies, par kādu konkrētu lietu, cilvēks to uzklausa, taču, līdz ko tiek jautāts izteikt savu viedokli, mūsos parādās attieksme, kas ir ietekmējusies no mūsu subjektīvās pieredzes, uztveres, kas ir gan vidē, kurā atrodamies, gan cilvēkos, ar kuriem mums ir saskarsme.
Pusaudžu attieksme pret visdažādākām lietām ir katram savādāka, atkarībā no vides, audzināšanas un citiem aspektiem. Tomēr pusaudžu vecumā parādās interese par saviem vienaudžiem, kā arī par to, kā ir būt ar kādu kopā, ne tikai sēdēt solā, ēst kopā pusdienas un skatīties kino. Šī interese ir daudz intīmāka un skar konkrēti vienu cilvēku, nevis grupu. Pusaudzis izrāda simpātijas, viņš ir emocionāli pieķēries kādam vai kādai, izveidojas jauna pieredze par mirkļiem, ko pavada divatā, šie mirkļi var izvērsties par dzimumattiecībām. Vecāki uzzinot par pusaudža jauno pieredzi nespēj pateikt kāpēc vai kad tas ir noticis, un, galvenais, kāda ir paša pusaudža iemesls un attieksme pret uzsāktajām dzimumattiecībām, kā tās ietekmē pusaudzi. Autore apgalvo, ka zināt par pusaudžu gaitām, kas var izvērsties par dzimumattiecību uzsākšanu, ir ļoti svarīgi, jo pusaudzis nav pieaugušais, un šī jaunā pieredze viņu var ietekmēt gan negatīvi, gan pozitīvi, esot par pieredzi visu turpmāko dzīvi. …