Tēmas aktualitāte saistīta ar to, ka jauniešu vecums ir noteicošais personības veidošanās posms, kurā stabilizējas subjektīvā pasaules izjūta, pārliecību sistēma, kas izsaka subjekta attieksmi pret apkārtējo pasauli, viņa vērtīborientāciju. Attīstoties pašapziņai, jauniešiem atklājas viņu iekšējā pasaule, pieaug nepieciešamība pēc saskarsmes, rodas vēlēšanās darboties. Jaunieši saskaras ar meklējumu pretrunām. Maksimālisma, iniciatīvas, nenoteiktības dēļ viņi nonāk izvēles priekšā.
Svarīgākā īpašība, kura raksturīga jauniešu vecumposmam, ir dinamisms: gan pasaules uztverē, izjūtā, gan spējā pielāgoties jaunajai dzīves situācijai, gan arī prasme un vēlēšanās darboties atbilstoši laikmeta prasībām.
Pēc E.Eriksona teorijas, galvenā jaunatnes pazīme ir pašidentitātes veidošanās, meklējumi. Raksturīga tendence izmēģināt izturēšanās veidus, manieres, sarunas un ģērbšanās stilu.
Jaunības posmu J. Students aprakstīja, kā mierīgu, romantisku, kuram raksturīga vēlme izpētīt un saprast iekšējo pasauli, dzīves jēgu.
Darba mērķis – jauniešu vecumposma attīstības īpatnību izpēte.
Darba uzdevumi:
1. Atrast, analizēt un apkopot informāciju par jauniešu attīstības īpatnībam.
2. Raksturot svarīgākos procesus jauniešu vecumā.
3. Raksturot jauniešu saskarsmi.
4. Veikt jauniešu kā sociāli demogrāfiskās grupas raksturojumu.
5. Izvērtēt vērtīborientācijas nozīmi jauniešu vecumposmā.
6. Izpētīt un izanalizēt zinātnisko literatūru par pētījuma problēmu
7. Izpētīt veikto zinātnieku pētījumu rezultātus par jauniešu vecumposmu.
Kā pētnieciskā darba metode izmantota teorētiskās literatūras analīze.
Darbs balstās uz Ē.Ēriksona, Ļ.Vigotska, J.Studenta un citu autoru atziņām.
Darbs sastāv no ievada, 6 nodaļām ar apakšnodaļām, secinājumiem, literatūras saraksta, pielikuma.
