Mūsdienās sabiedrībā arvien vairāk parādās dažādas negatīvas parādības, kas atstāj negatīvu ietekmi kā uz indivīdu, tā arī sabiedrību kopumā. Smēķēšana netiek uzlūkota kā nopietna sociālā problēma, taču jauniešu vidū tā ir pietiekami izplatīta, lai radītu bažas. To pierāda arī statistikas dati. Jaunieši dzīvojot kosmopolītiskā pasaulē uzņem visas jaunās vērtības, kuru ietvaros arī smēķēšana ir kļuvusi par vērtību. Šī rīcība tiek kultivēta jauniešu subkultūrās, kurās ir populāri smēķēt. Jaunieši smēķē bieži vien nevis tāpēc, ka izjūt nepieciešamību to darīt, bet tieši jauniešu grupas spiediena rezultātā. Jaunietis savā dzīvē spēlē teātra izrādi. Jaunietis smēķē, jo, to pieprasa viņa draugi, bet šī rīcība ir iestudēta ar jēgu, lai radītu noteiktu priekšstatu par sevi.
Darbā aplūkots jaunieša vecumposma socioloģisks skatījums, kas parāda tās īpatnības, kas piemīt tieši jauniešu vecumposmam. Apskatīta arī smēķēšanas izplatība Latvijā un citi ar jauniešu smēķēšanu saistītie jautājumi.
Darba pamatā tiek izmantota simboliskā interakcionisma pārstāvja Ērvinga Gofmana dramaturģiskā pieeja, kas skata indivīda dzīvi kā teātra izrādi, un tās indivīda subjektīvās jēgas, ko indivīds piešķir savai rīcībai.
Pētījuma daļā tiek izmantota kvantitatīvā metode. Veikta anketēšana, lai noskaidrotu
vai smēķēšana jauniešiem ir kā instruments kā atstāt iespaidu uz saviem vienaudžiem, un vai šī rīcība ir grupas uzspiests rezultāts. Pētījuma ietvaros autore vēlējusies noskaidrot, vai šāda rīcība rada jauniešos pozitīvu attieksmi pret smēķēšanu.
Smēķēšana ir viens no visvairāk pētītajiem veselību ietekmējošajiem faktoriem un ir, pasaulē vislielākais, bet novēršams kaitīgais ieradums jauniešu vidū. Smēķēšanas process mūsu apziņā ir padarīts par kaut ko skaistu, bet smēķēšana par baudu, turklāt vēl nesenā pagātnē smēķēšana bija prestiža. Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma
2004.gada dati rādīja, ka Latvijā strauji pieaug ikdienas smēķētāju skaits tieši jauniešu vidū.
Jaunākās tendences pierāda, ka pieaug smēķēšanas izplatība arī bērnu un pusaudžu vidū, kuri sāk smēķēt arvien jaunākā vecumā. Apmēram 90% smēķētāju uzsāka to darīt līdz 18 gadu vecumam. Ir novērots un zinātniski pierādīts, ka ja indivīds līdz pilngadībai nav sācis smēķēt, tad iespēja, ka viņš kļūs par smēķētāju, ir maza. Arī Eiropas Savienības amatpersonas ir nākušas klajā ar satraucošu informāciju – izpētot tendences, ir noskaidrojies, ka lielākajā daļā ES dalībvalstu smēķēšana 15 gadus vecu meiteņu vidū ir vairāk izplatīta nekā starp zēniem. Ļoti iespējams, ka tās smēķē, jo viņām ir pozitīva attieksme un priekšstati par smēķēšanu, zems pašnovērtējums, zems izglītības līmenis, tieksme riskēt un pakļauties sabiedrības spiedienam par esošajiem kaitīgajiem ieradumiem un to būtību.
Jaunieši sāk smēķēt nevis jūtot baudu smēķējot, bet gan sociālu iemeslu dēļ. Tāpēc savā darbā esmu apskatījusi smēķēšanu kā problēmu, kas saistīta nevis ar fizisko veselību, bet gan kā jauniešu izpausmes veidu un sevis izrādīšanas fenomenu.
Darba pētījuma objekts ir jaunieši vecumā no 16 – 25. Un līdz ar to izvirzīta hipotēze –Smēķēšana jauniešiem ir kā iespaida atstāšanas, sava tēla radīšanas instruments, kas veidojies vienaudžu grupas uzspiesta rīcības rezultātā un veido jauniešos pozitīvu attieksmi pret smēķēšanu.
Pētījuma priekšmets: Attieksme pret smēķēšanu un smēķētājiem.
Darba mērķis: noskaidrot, jauniešu attieksmi pret smēķēšanu un smēķētājiem.
Uzdevumi:
1)Apskatīt simboliskā interakcionisma perspektīvi un Ērvinga Gofmana dramaturģisko pieeju sociālajai pasaulei saistībā ar smēķēšanu;
2)Apskatīt smēķēšanu kā sociālu parādību;
3)Iepazīties ar situāciju Latvijā jauniešu smēķēšanas jomā;
4)Uzzināt, kādi ir galvenie iemesli tam, ka jaunieši smēķē;
5)Iegūt empīriskus datus par jauniešu attieksmi pret smēķēšanu un smēķētājiem.
Izmantotās metodes – kontentanalīze par doto tematiku, kvantitatīvā metode – anketēšana. …
