. PROBLĒMAS TEORĒTISKĀ ANALĪZE
1. 1. Attieksme pret vidi un to veidojošie faktori
1. 1. 1. Vide kā vērtība
Gan sabiedrība, gan daba nosaka robežas cilvēka darbībai. Bieži vien šīs abas robežas nesakrīt, un tas izraisa daudzas vides problēmas. Vērtības un normas, saskaņā ar kurām cilvēki veido sabiedrību, visai reti tiek balstītas un videi draudzīgu rīcību, jo nereti cilvēkiem ir citas prioritārās vērtības.
Viens no ietekmīgākajiem mūsdienu vērtību teorētiķiem sociālajās zinātnēs ir Ronalds Ingleharts (Inglehart). Atbilstoši minētā autora vērtību teorijai, kas sakņojas plašā empīriskā materiālā, 20. gadsimta otrajā pusē Rietumu pasaulē notikusi pakāpeniska vērtību maiņa – pāreja no materiālajām (galvenās ekonomiski materiālās vērtības un drošības vērtības) uz postmateriālajām (tā saucamajām dzīves kvalitātes vērtībā’). Ingleharta teorētisko priekšstatu kopums sakņojas Maslova vajadzību teorijā, kuras pamatā ir tēze: kad indivīda primārās vajadzības – fiziskā, izdzīvošanas un drošības vajadzības – ir apmierinātas, tad svarīgākas kļūst augstākās – sevis realizācijas, intelektuālās un estētiskās vajadzības jeb tā saucamās postmateriālās vajadzības , kuras sevī iekļauj arī vides aizsardzības apzināšanos un apkārtējās vides nepiesārņošanu.
Diskusijas par ētiku un morāli ir diskusijas par galveno vērtību izvēli un šīs izvēles ētisko pamatojumu. Ar vērtību mēs saprotam stāvokli, procesu vai objektu, ko gribas sasniegt vai saglabāt. Morāle atspoguļo to, ko attiecīgā sabiedrība vai kultūra atzīst par pieņemamu vai nepieņemamu. Morāle attiecas uz to, kas jādara, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Tā nosaka vēlamo, atļauto un nepieciešamo, kā arī nevēlamo vai pat aizliegto rīcību . Laba morāle šajā gadījumā būtu draudzīga attieksme pret vidi, taču ne visi pieņem un ievēro vienādus morāles likumus un uzvedības normas, tāpēc izpratne par videi draudzīgu rīcību katram indivīdam ir atšķirīga.
Šajā kontekstā noteikti ir jāpiemin tāds jēdziens kā vides ētika – tikumisko normu sistēma, kas atspoguļo cilvēka pienākumus un atbildību par vidi, augu un dzīvnieku valsti, kā arī par cilvēci. Vides ētikas būtību raksturo šādas atziņas:
o uz Zemes ir ierobežoti dabas resursu krājumi. Ne tikai atjaunojamie, bet arī neatjaunojamie resursi var tikt izsmelti pārāk intensīvas ekspluatācijas rezultātā;
o cilvēks ir integrēta dabas sastāvdaļa. Cilvēka eksistence ārpus dabas nav iespējama;
o daba nav jāpakļauj, bet gan cilvēkam ar to ir jāsadarbojas .
Neskatoties uz to, ka gandrīz visā civilizācijas vēsturē valdīja domāšanas veids, kas ir pretējs iepriekšminētajai vides ētikas koncepcijai, mūsdienās, kad uz soļa sastopamies ar dažādām vides problēmām, svarīgi ir ievērot iepriekšminēto, tādējādi izkopjot izpratni par vides ētiku.
Dažādu faktoru pētīšanu, kas nosaka cilvēku attieksmi pret vidi, saistību starp šo attieksmi un uzvedību vidē un tādas vides transformācijas iespējas, kas nodrošinātu vienlaikus gan psiholoģisko komfortu, gan ekosistēmu līdzsvarotu funkcionēšanu, kā arī metodes videi labvēlīgas uzvedības determinēšanai, apskata relatīvi jauna zinātnes nozare, kas sāka attīstīties sešdesmito gadu baigās – vides psiholoģija . Vides psiholoģija veidojas un darbojas četru galveno faktoru (nosacījumu) rezultātā. Pirmkārt, ekoloģiskās informācijas rezultātā, ja šī informācija atbilst īstenībai un ir pietiekami konkrēta un pieejama plašai sabiedrībai. Otrkārt, vides psiholoģija ir saistīta ar ekoloģisko audzināšanu. Latvijas likums par vides aizsardzību kā vienu no vides aizsardzības līdzekļiem paredz ekoloģisko audzināšanu, tomēr praksē šī audzināšana vēl neaptver vairākumu un dod mazu efektu vides aizsardzībā. Treškārt, pārliecība par vides aizsardzības nepieciešamību cilvēkos veidojas viņu ikdienas darbībā un pārdzīvojumos, tāpēc valsts un pašvaldību iestādēm jāzina, kā pilsoņi un iedzīvotāji uzvedas minētajā dabas vidē ekoloģiskajā ziņā, un jāveic konkrēti pasākumi, lai šie pilsoņi un iedzīvotāji saudzīgi izturētos pret dabas objektiem, tos nepiesārņotu, nebojātu, neiznīcinātu. Ceturtkārt, ar vides psiholoģijas veidošanu cieši saistīta valsts politika un likumdošanas darbība, jo tām jāveido kaut minimāli vidi saudzējoša iedzīvotāju uzvedība un amatpersonu apzinīga pienākumu izpilde.
…
